Lai arī ik pa laikam skaļi tiek pieprasīta papildu nauda, patiesībā izglītības finansēšanā mēs esam Eiropas mēroga čempioni. Pēc “Eurostat” datiem, rēķinot procentuāli no valsts budžeta, visās Eiropas Savienības valstīs, ieskaitot Lielbritāniju, neviens izglītībai nepiešķir tik daudz, cik Latvija.
Bet rezultāti nebūt nav tādi, uz ko varētu cerēt. Jo mēs apkurinām nevajadzīgas skolu ēkas tā vietā, lai celtu izglītības kvalitāti. Mūsu skolēnu sekmju izaugsmes līkne ir apstājusies, kamēr igauņiem tā arvien uzlabojas.
Pētnieki atzīst – tas tāpēc, ka nepietiekami veicam reformas. Desmit gados Igaunija vidusskolu skaitu samazinājusi no 236 uz 170. Latvija – tikai no 386 uz 348.
Igauņiem ir mērķis līdz 2020.gadam panākt, lai valstī būtu tikai 100 vidusskolas ar ne mazāk kā 600 bērniem katrā. Mūsu plāns nav vēl pat gatavs.
Prognozē, ka jāslēdz un jāreorganizē vairāk nekā 100 vidusskolas un vairāk nekā 200 pamatskolas. Pēc Latvijas Bankas datiem Eiropā vidēji un arī Igaunijā uz 12 skolēniem ir viens skolotājs. Lai to sasniegtu, mums skolotāju skaits jāsamazina par 5200. Par šo skaitli gan strīdas, jo daudzi skolotāji darbus apvieno, tāpēc tiek uzskatīts, ka ticamāks samazināmo skaits varētu būt starp 3000 un 4000.
Atzīst politiskas gribas un drosmes trūkumu
Par reformu atbildīgie politiķi ir izglītības ministrs Kārlis Šadurskis (“Vienotība”), finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (Zaļo un Zemnieku savienība), kura pirms tam vadīja arī Izglītības komisiju Saeimā. Šobrīd šajā amatā ir Ilze Viņķele (“Vienotība”). Un, protams, valdības augstākā amatpersona – premjers Māris Kučinskis (Zaļo un Zemnieku savienība).
Ņemot vērā izglītības prioritāro nozīmi valsts attīstībā, par virzību ir atbildīgs arī valsts prezidents Raimonds Vējonis.
Politiķi, jautāti par to, kāpēc reformas buksē, norāda, ka trūkst drosmes un politiskās gribas.
To, ka trūkst politiskas gribas, kā pirmo iemeslu minēja Vējonis. Tam piekrīt arī Šadurskis. Arī Kučinskis atzina, ka Latvijā līdz šim par to runāts, bet Latvija nav ķērusies pie darba. Drosmi kā nosacījumu reformu īstenošanai minēja finanšu ministre.
“Pa kaktiem jau visi sačukstoties saprot, ka tās lietas ir sliktas un ka tie lēmumi ir atlikti. Bet, tikko tas nonāk līdz izpildījumam, - tā nav īstais laiks, tad tūlīt vēlēšanas būs, tad tūliņ būs atkal nākamās vēlēšanas, un kā tad tā ies plēsties ar vienu pašvaldību vai otru, un tad ir Pašvaldību savienība. Un tad tā mēs te muļļājamies,” situāciju raksturoja Viņķele.
Politiķi piekāpjas klusēdami
No politiķu teiktā secināms – reformas aizķeras Pašvaldību savienībā, arodbiedrībās un atsevišķu pašvaldību diktātā. Piemēram, Eiropas naudas sadalē pašvaldībām ir daudz lielāka ietekme, tāpēc valsts to nevar tik efektīvi kā igauņi dot tikai tām pašvaldībām, kuras veic reformas. Bet mūsu politiķi, šķiet, piekāpjas klusēdami.
“Citreiz ir tā, ka jāsaprot, ka ir kaut kāda siena priekšā. Un tu vari skriet vairākas reizes tajā sienā iekšā ar pieri un tikai apsisties. Un jāmeklē kaut kādi veidi, kā apiet to sienu,” atzina Reizniece-Ozola.
Bet tikmēr nereformētās izglītības sistēmas dēļ mēs visi kopā ciešam milzīgus zaudējumus.
Šadurskis sacīja, ka pēc aptuvenām aplēsēm, viņaprāt, “pie labi sakārtota skolu tīkla mēs varētu gadā papildus ieguldīt tiešām kvalitātē un attīstībā ne 100 miljonus, bet skaitli, kas ir diezgan tuvs tam”.
Gaida palīdzību viens no otra un no sabiedrības
No kā politiķi gaida palīdzību, lai sistēmu beidzot sakārtotu? Uz šo LTV jautājumu izglītības ministrs atzina, ka palīdzību gaida no finanšu ministres, finanšu ministre – no premjera, premjers – no izglītības ministra un arī no sabiedrības. Saeimas izglītības komisijas vadītāja – tikai no sabiedrības.
“No sabiedrības. Tas ir vienīgais, uz kā palīdzību mēs varam cerēt. Jo tas ir gan pamudinājums, gan arī pātaga politiķiem. Aktīva, skaļa sabiedrības iesaiste,” uzsvēra Viņķele.
“Skaidri apzinoties, ka katra diena, ko mēs atliekam šīs reformas izglītībā, izglītības visos līmeņos, mēs to darām uz savu bērnu nākotnes rēķina. Un acīmredzot vienīgā metode, ko sadzird politiķi, ir ļoti skaļa un nepārprotama, un konsekventa sabiedrības iestāšanās par šīm lietām. Citi brīnumi nenotiks,” pauda Viņķele.
“No kā es gaidu palīdzību.. Šie argumenti ir jāskaidro, un mums ir vajadzīgi sabiedrotie, lai šo izdarītu. Ja mēs apstāsimies pie pirmā plakāta, kurš pateiks, ka nē, nu tad nebūs arī nekas, un pēc 10 gadiem meklēs vainīgos, kuri nav neko izdarījuši,” sprieda premjers Kučinskis.
Viņš gan piebilda, ka nebaidās būt nepopulārs un turpinās strādāt. “Mums tāpēc arī pirmoreiz ir valdība, kas turas pie rīcības plāna!” uzsvēra premjers.
Vēlas prezidenta iesaistīšanos
Ir vēl kāda amatpersona - Valsts prezidents, uz kura palīdzību savulaik cerības lika “Iespējamās misijas” vadītāja Ingrīda Blūma. Tas bija jau gandrīz pirms pusotra gada.
2015.gada 15.septembrī viņa stāstīja, ka “ļoti aicinātu un priecātos, ja Valsts prezidents varētu pateikt – jā, tā ir mana prioritāte – veltīt ļoti lielu daļu savu spēku, savu zināšanu, savus resursus, arī attiecībā uz to, kas prezidentam ir darbā ar politiķiem, lai palīdzētu sakārtot šo sistēmu maksimāli efektīvi, vākt ap sevi tos profesionāļus, kas var palīdzēt”.
Šogad janvārī Vējonis stāstīja, ka, viņaprāt, “šogad tas ir pats svarīgākais, lai valdība šo lēmumu pieņemtu, jo mēs vairs nevaram gaidīt attiecībā uz izglītību un daudzām arī citām jomām”.
“Un tāpēc tas ir viens no maniem šī gada uzdevumiem – veikt šo zināmā mērā uzraudzību un varbūt, ja nepieciešams, izdarīt kādu spiedienu uz valdību, lai valdība un esošā koalīcija spētu pieņemt šos lēmumus, jo viņi ir vajadzīgi Latvijai, viņi ir vajadzīgi Latvijas cilvēkiem, viņi vajadzīgi Latvijas tautsaimniecībai,” sacīja prezidents.
Jautāts, kādi tieši lēmumi nepieciešami un kādus viņš vēlas panākt, prezidents gan norādīja, ka “visus lēmums, protams, pieņems valdība”, bet tie pirmkārt skar skolu tīkla optimizāciju, “jo diemžēl – vai mums patīk vai nepatīk - skolu skaits ir jāsamazina”.
Viņš sacīja, ka gan skolu, gan skolotāju skaitam “jāseko līdz tām tendencēm, kas ir sabiedrībā, un sabiedrībā cilvēku skaits samazinās, skolēnu skaits samazinās un līdz ar to mums ir jārod risinājumi skolās, mums ir jārunā par mācību saturu skolās”.
“Un neapšaubāmi skolotāju atalgojums ir ļoti būtisks, lai skolās parādītos jauni pedagogi, jo mēs redzam, ka arī skolotāju sastāvs noveco, un mums ir nepieciešams, lai jaunie skolotāji būtu, jo arī viņi varbūt daudz ko var palīdzēt, lai izglītības sistēmā ieviestu daudz lielāku kārtību,” uzsvēra prezidents.
Bet viens no izšķirīgiem lēmumiem, lai reformas iekustinātu, ir skolu pārņemšana no pašvaldību rokām valsts pārziņā. Tas ir ceļš, par kuru jau pirms septiņiem gadiem izšķīrās igauņi. Un rezultāti rāda – tas bija pareizi.
