«Piekautā grūtniece - 2»: Norvēģu policija grib zināt detaļas, Rīgā notic atbildei «viss kārtībā»

Mums jāzina viņa vārds, jo viņš var būt šeit!

Raidījuma eksperimentā Norvēģijā meitene noīrēja nelielu mājiņu, arī tur viņa devās uz veikaliem, aptieku, apģērbu veikalu, bibliotēku. Un pirmais secinājums - no norvēģiem uzmanības nekādas. Arī norvēģi pārdeva pretsāpju zāles un alu, ļāva izmantot internetu vietējā bibliotēkā un neuzdeva jautājumus.

Bet jau pirmajā dienā meiteni uz ielas pamanīja vietēja policija. Policisti uzsāka sarunu, un, lai gan grūtniece skaidroja, ka viss ir labi, viņi nelikās mierā.

Policists noskaidroja meitenes adresi, telefonu un, lai gan viņa apgalvoja, ka nekas nav noticis un viņa vienkārši nokritusi, palūdza noņemt brilles, lai apskatītu zilumus.

Policisti neliekās mierā arī pēc tam, kad meitene vairākkārt atkārtoja, ka viņai viss ir kārtībā. Viņi centās noskaidrot, ar ko meitene šeit dzīvo, vai viņa bijusi pie ārsta, vai viņu neuztrauc, ka pēc kritiena kaut kas varētu notikt ar bērnu, un beigās arī atzina, ka viņiem jāpārbauda, vai meiteni kāds nav piekāvis.

Pēc ilgākās iztaujāšanas, kad grūtniece atzina, ka viņu piekāvis draugs, kurš ir Latvijā, policisti neatmeta ar roku, bet centās noskaidrot drauga vārdu, jo “viņš var būt Norvēģijā”.

“Mēs vēlamies pārliecināties, ka tas nenotiks ar tevi vēlreiz,” iztaujāšanu turpināja norvēģu policiste.

“Bet vai tu zini vārdu?”
“Kādu vārdu?”
“Tās personas, kas tev to nodarīja.”
“Bet kāpēc jums to vajag?
“Jo viņš tev iesita”
“Jā, bet viņš nav šeit.”
“Jā, bet gadījumā, ja viņš šeit uzrodas..”

No norvēģu likumsargiem tikt vaļā nav vienkārši. Viņi pavadīja meiteni līdz mājām, pētīja pagalmu un uzstājīgi centās uzzināt, kas vēl šeit dzīvo, lai pārliecinātos, ka tas nav varmāka. Tur iztaujāja arī grūtnieces “draudzeni” – Ievu, kura pēc leģendas kopā ar viņu bēgusi no Latvijas.

Pēc stingriem apsolījumiem un vairākkārt dotiem goda vārdiem, ka grūtniece tiks cieši uzraudzīta, ka varmāka atrodas citā valstī, ka, ja kaut kas, uzreiz tiks zvanīts vietējiem dienestiem, policija galu galā atlaidās, bet solīja drīz jau atkal par viņu painteresēties.        

Savukārt vietējie iedzīvotāji par meiteni bija uztraukušies, bet runāt ar raidījuma komandu par to nevēlējās. Vietējā sociālā dienestā sabiedrības atturību situāciju risināšanā skaidroja ar to, ka “cilvēkiem nepatīk jaukties citu problēmās, bail iejaukties,  tā tas ir ļoti tipiski norvēģiem turēties pa gabalu no citu problēmām”.

“Viss kārtībā? Nu, visu labu..”

Lai pārbaudītu Rīgas policistu reakciju, raidījuma komanda sarīkoja nelielu eksperimentu vairākos Rīgas mikrorajonos - meitene sēdēja parkā uz soliņa, bet raidījuma pārstāve, uzdodoties par satrauktu vietējo iedzīvotāju, ziņoja par piekautu grūtnieci tuvākajai Rīgas pašvaldības policijas ekipāžai.

Purvciemā pēc iedzīvotājas sūdzības policisti tiešām uzmeklēja vientuļo meiteni kādā namu iekšpagalmā, paskatījās dokumentus, uzdeva formālus jautājumus uz aizgāja.

Meitene pat notēloja, ka viņai kļuvis slikti, piecēlās kājās, sagrīļojas un atkal atkrita uz soliņa, bet policisti no sava auto kādu brīdi viņu vēl vēroja, bet reakcijas nebija nekādas.

Ziepniekkalnā par dīvaino grūtnieci uz soliņa sūdzību saņēma netālu esošie pašvaldības policisti, kas risina situāciju ar kādu grāvī iekritušu automašīnu. Arī šeit kārtības sargi, noskaidrojuši meitenes vārdu un personas kodu, likās mierā pēc meitenes apgalvojumiem, ka viņa “vienkārši nokrita”.

Atšķirībā no Norvēģijas šeit policiste ticēja uz vārda – ja jau zilums uz acs, tad jau tiešām nokrita, un “visu labu”... 

Bet tad, turpinot eksperimentu, grūtniece pēc brīža pie šīs policistes devās pati, jo ir pārdomājusi un tomēr vajadzētu palīdzību, vismaz kādu morālu atbalstu. Policiste neatteica, un varētu domāt, ka Rīgas pašvaldības policistiem noteikti ir kāda sadarbība pa tiešo ar Rīgas sociālo dienestu, bet, izrādās, nekā - aptuveni 15 minūtes dienesta telefona numurs tiek meklēts internetā un vēl ieteica pameklēt caur 1188.   

Rezultātā grūtniece ir tikusi pie anonīma uzticības tālruņa jauniešiem. Tur ieteica pameklēt “dažādus krīzes centrus, kuros var apmesties sievietes ar bērniem vai gaidāmajiem bērniem, kuras nejūtas droši no savu partneru puses”. Bet konkrētu iestāžu kontaktus tur nezināja.  

Iļģuciemā policisti gan saņēmušies uz ilgāku izprašņāšanu un mēģināja noskaidrot, vai meitenei tiešām nevajag palīdzību.  

Jūs sastrīdējusies ar savu draugu vai kas ir?
Nē.
Jūs met kāds ārā, vai kas ir?
Nē, man viss ir kārtībā.
[..]
Parādiet to aci, kas ar to aci, tas nav iekaisums? Var paskatīties?
Nē, nu nav, viss kārtībā. Man tas ir vienkārši zilums.
A kas viņu uzsita? Tas jau it kā sists ir. Draugs jums uzsita? Ne nu, pasakiet, mēs jau nemeklēsim to draugu, bet nu tā jau nav labi, ka tā sit, piemēram, jūs kāds.
Tā nejauši gadījās.
Kā jūs pati sev iesitāt ar kulaku vai kā?
Nē.
[..]
Tepat blakus ir policija, mēs varam jūs aizvest pasēdēt. Uz mājām negribat, lai aizved? Varam?
Es aiziešu.
Pārrunas nevajag veikt?
Ar ko?
To draugu, kas jums aci uzsita. Vai tēvs vai vecāki? Vai kāds garāmgājējs uzsita?

Meitene gan neko neatklāja un no palīdzības atteicās, bet policisti viņai uz atvadām uzsvēra – ja viņu kāds sit, jāziņo, nevajag baidīties vai slēpt.  

Savukārt Sarkandaugavā policisti pēc saņemtās sūdzības pat nepapūlējās izkāpt no auto – nobraukuši garām, uzsaukuši pa auto logu tradicionālo “vai viss kārtībā?” un saņēmuši apstiprinājumu, viņi vienkārši devās tālāk…