Lielākais apdraudējums esot kapsētās, kur rukši barības meklējumos izrakņājuši apbedījuma vietas. Taču Rīgai nav naudas, lai kapus apjoztu ar jēdzīgām sētām. Tāpēc pagaidām vien veidos komisiju, kam jādomā, ko ar cūkām pilsētā pasākt.
RD darba kārtībā mežacūku lieta nonākusi, jo, pēc pašvaldības domām, tas esot sabiedrībā aktuāls temats. Cūkas tumsā redzētas barā klimstam pa Brīvības ielu. Tomēr vislielākās raizes tās sagādā kapu apmeklētājiem. Sevišķi pašlaik, pavasarī, kad ģimenes dodas sakopt atdusas vietas.
“Mežacūkas redzētas trijās kapsētās: Sarkandaugavā, Pirmajos un Otrajos Meža kapos. Ir saņemtas vairākas sūdzības par postījumiem kapa vietās. (..) Žogs ir, taču tas nav domāts, lai pasargātu kapsētu no dzīvniekiem,” stāsta Rīgas Kapsētu pārvaldes priekšnieks Igors Svincickis.
Lai vismaz centra kapsētās, kas aizņem 120 hektārus, no jauna saliktu žogus, nepieciešami vismaz 400 000 eiro. Tādas naudas Rīgas domes makā nav. Tāpēc vides komitejas deputāti sprieda, kā citādi pilsētu atbrīvot no meža zvēriem.
Rīgas domes Vides departamenta direktora vietnieks Askolds Kļaviņš klāstīja, ka mežacūkas un citi zvēri pilsētā nav nekāds jaunums. Viņš skaidroja, ka rukši uzturas tur, kur tiem ir ēdamais. Tāpēc par mežacūku iemājošanu Vecrīgā nav jāsatraucas. Tālāk no centra gan tās mitinās, jo gudrie meža dzīvnieki Rīgā patveras no medniekiem.
Kļaviņš izteicās, ka rukšus varētu iemidzināt un veselām ģimenēm izvest. Bet tad būtu jāved tālu. “Viņām, tāpat kā daudziem citiem dzīvniekiem un putniem, ir orientēšanās mehānismi. Gadījumā, ja šie dzīvnieki tiek izvesti, tad ir jāaizved pietiekami tālu, lai neatgrieztos dzimtenē,” teica Kļaviņš.
Kļaviņš akcentēja, ka cūkas ir bailīgi zvēri un gaišā dienā publiskās vietās nerādās. Taču var būt arī neprognozējamas, ja ir sabaidītas, ievainotas vai reizēs, kad pats cilvēks neapdomīgi gribētu ar cūku iepazīties vai pacienāt ar barību. Pagaidām nav statistikas, ka Rīgā kāda cūka būtu uzbrukusi cilvēkiem.
Kļaviņš piedāvāja divus risinājumus. “Ja mēs pieņemam lēmumu, ka cūkām nav vietas Rīgā, tad ir vai nu sadarbība ar profesionāļiem, kuri klusām un bez ažiotāžas izdara savu darbu, un mežacūkas nonāk tur, kur tās nonāk. Ķert un deportēt būtu dzīvnieku mocīšana. Otrs variants ir sadzīvošana, bet, ja viņas vairosies, tad agri vai vēlu būs jāatgriežas pie skaita kontroles,” norādīja Kļaviņš.
«Rīgas mežu» valdes loceklis Juris Buškevics domei ieteica darīt kā citās pašvaldībās – pirmkārt atbildību prasīt no īpašnieka, kura zemē cūkas pabijušas. Jo tas parasti nozīmējot, ka teritorija nav bijusi sakopta un rukši tur atraduši ēdmaņu.
Satraukumu par cūkām pilsētā pauda arī deputāts Kārlis Strēlis («Vienotība»). “Vai nav jāpieņem kāds īpašs likums? Vēl dažus gadus atpakaļ bija lapsa pie prezidenta pils. Ja lapsa ir traka un viņa apdraud prezidentu, ko mēs darām? Ja no zooloģiskā dārza izbēg tīģeris, ko tad mēs darām? (..)” retoriski vaicāja Strēlis.
Izstāstījuši katrs savu pieredzi par tikšanos ar meža zvēriem, Rīgas domnieki tomēr nespēja vienoties, vai un kas darāms tālāk. Medības pilsētā aizliegtas ar likumu. Tāpēc tālākai spriešanai Rīga veidos īpašu komisiju.
Ziņots, ka mežacūkas ne reizi vien redzētas Rīgā. Pēdējais no gadījumiem izpelnījās īpašu uzmanību, kad dzīvnieki ieklīda Juglā, šķērsojot Brīvības ielu.
