Transplantācijai piekrīt arvien mazāk
Dažos gadījumos orgānu iespējams pārstādīt no dzīva, citos – tikai no miruša donora. Šī operācija nereti ir vienīgā iespēja, kā slimam cilvēkam dot iespēju dzīvot. To iespējams paveikt, ja vien valstij tam pietiek naudas un ja vien pietiek donoru.
Vēl pirms pāris gadiem 90% gadījumu tuvinieki transplantācijai piekrita. Taču pēdējā laikā vairs nē.
"Es neatceros laikus, kad mums būtu puse atteikumu," saka "Balt Transpant" Latvijas nodaļas vadītājs Jānis Jušinskis. "Tagad vienu brīdi bija 55% atteikumu, tagad - piekrišanas ir mazliet vairāk par atteikumiem," viņš atzīst.
Donoru skaits ir samazinājies. un viņi kļūst vecāki - kā jau kopumā visi Latvijas iedzīvotāji.
Atļauju vai aizliegumu izmantot ķermeni, audus un orgānus pēc nāves katrs iedzīvotājs var paust pats Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Iedzīvotāju reģistrā.
Iesniegumu iesniedz klātienē, pa pastu vai elektroniski portālā latvija.lv. No 2002. gada līdz šī gada oktobra beigām 942 cilvēki aizlieguši izmantot savu ķermeni, 743 - atļāvuši.
Ārsti pierunā ziedot aizgājēja orgānus
Tāpēc transplantologi dara to, ko likums viņiem nemaz neliek darīt – runā ar aizgājēja piederīgajiem, lai noskaidrotu – kāda varētu būt bijusi viņa attieksme pret orgānu ziedošanu.
"Ir dažādas situācija. Ir tā saucamā bioloģiskā nāve, kad sirdsdarbība un elpošana ir apstājusies. Tad ir ļoti ātri jārīkojas. Tad nav laika. Ja cilvēkam ir konstatēta smadzeņu nāve, tad cilvēka organismā ir iespējams uzturēt asins cirkulāciju un var iegūt laiku, runājot un informējot piederīgos," stāsta Nieru transplantācijas nodaļas vadītājs Jānis Bicāns.
"Nenotiek ķermeņa izkropļošana," papildina Jušinskis. "Piederīgajiem nav jāpieņem lēmums. Viņiem ir jādomā, kā mirušais būtu atbildējis," saka ārsts.
Arī Bicāns atzīst, ka ar aizgājēja piederīgajiem nereti tiek runāts diennakti. "Ļoti daudzas reizes - pats esmu to piedzīvojis - paiet sešas, astoņas, 12 stundas - un cilvēki saka, ziniet, mēs sapratām, ka jūs gribat palīdzēt citiem," viņš paskaidro.
Transplantācija dod iespēju dzīvot ilgi
Pēc cilvēka nāves viņa nieres var pārstādīt diennakts laikā, bet sirdi un aknas - dažās stundās.
Latvijā jaunu sirdi gaida septiņi cilvēki. Aknas – steidzami viens, bet sarakstā ir vismaz 30 cilvēki. Nieres vajag vēl vairāk cilvēkiem.
Noteicošais ir orgānu saderība. Ārsti norāda, lai orgānu transplantētu citiem, ir jābūt imunoloģiskai saderībai, līdzīgai ķermeņa masai un citiem parametriem.
Saņēmēji nekad nezina, kas bijis viņu donors.
Taču viņi zina, ka kāds, kurš mirst, dod iespēju viņiem dzīvot. Anastastija Pudāne, kas dzīvo ar pārstādītu nieri, saka, ka viņai ir grūti par šo jautājumu runāt. "Man aizlūzt sirds, kad par to...," norāda Pudāne.
"Man vajadzēja braukt uz dzimšanas dienu pie māsas. Izrādījās, tas nav modinātājs, tas ir zvans uz transplantāciju," atminas Pudāne, kā tika izsaukta uz slimnīcu.
Līdzīga pieredze bija arī Ivaram Zvirgzdiņam, kurš arī dzīvo ar pārstādītu nieri. "Man piecos no rīta piezvanīja, vai es neesmu slims, vai esmu gatavs doties uz operāciju," viņš atceras un saka, ka tagad ir tāda paša dzīve kā citiem. Tiesa, zāles gan ir jādzer.
Ar pārstādītu orgānu var nodzīvot ilgi. Ivaram niere pirmo reizi pārstādīta pirms 20 gadiem. Pēc desmit gadiem sekoja atkārtota operācija. Šogad valsts svētku rītā viņam nieri pārstādīja trešo reizi.
Netic solījumiem, ka aknu transplantācijas 2018.gadā notiks Latvijā
Līdzīgi kā daudzās medicīnas nozarēs, arī transplantācijās trūkt darbinieku un orgānu atrašana balstās uz ārstu entuziasmu. Stradiņos, kas ir visu Latvijā izdarīto transplantāciju centrs, koordinators un divi transplantologi dežurē diennakti. Bet reģionos viņu trūkst.
Visvairāk Latvijā pārstāda nieres. Sirdis – dažas gadā, ja ir donors. Sirdi un aknu var pārstādīt tikai no donora, kam konstatēta smadzeņu nāve.
Latvijas ārsti aknas transplantācijai Stradiņos gatavojas jau astoņus gadus. Stažējas ārvalstīs, veido aknu transplantologu grupu. Tam tērē arī iegūtās stipendijas. Tikai nezina, kurā brīdī viņu zināšanas valstij beidzot vajadzēs, jo aknu pārstādīšanas operācijas nereti notiek ārpus Latvijas.
Ķirurgs, aknu transplantācijas grupas koordinators Jānis Vilmanis, kā arī Bicāns atzīst, ka ārstu izglītošana pagaidām ir bijusi teju bezjēdzīga. "Zaudējam cilvēkus, zaudējam labus ārstus, jo jaunie, redzot, kas notiek mūsu nozarē, aiziet strādāt uz citām nozarēm. Kas būs pēc gadiem? Es nezinu. Tiek investēts laiks un enerģija, ārsti brauc stāžēties atkal uz ārzemēm. Bet valsts attieksme ir tāda, ka mums tas nav vajadzīgs - varbūt pēc gada vai pēc diviem... Ja tā turpināsies, tad mūsu valstī drīz nopietnas medicīnas nebūs," saka Vilmanis.
Jautāts par dvēseli, Dukšinskis atbild, ka ārsti to nepārstāda un tā paliek cilvēkam.
