Pirms doties realitātē skatīt novada ceļus, domes priekšsēdētāja Elita Eglīte pie novada lielās kartes rāda problemātiskākos posmus, galvenokārt jau tie saistīti ar skolas bērnu pārvadājumiem:
''Ja mēs šeit gribam veidot izglītības iestādi, kas šai teritorijai un vēl blakus esošajai būs galvenā izglītības iestāde, - nu tak ne jau lauka taciņas malā! Tā mūsu lielākā sāpe, par kuru esam informējuši gan premjeru, gan Satiksmes ministriju, ir par to, ka pašvaldībai, veicot izglītības tīkla reformas, pārbraucieni nenoliedzami pieaug. Un šie valsts grants ceļi ir ārkārtīgi sliktā stāvoklī! Un viņi ir sliktā stāvoklī tāpēc, ka nav valsts grants ceļu programmas. Valda pilnīga neziņa, jo mēs saņēmām vēstuli, ka līdz 20.gadam visā šajā mūsu teritorijā grants ceļos nedarīs neko! Tikai uzturēs…''
Pie novada domes sastaptajam Amatas iedzīvotājam Andim Rostokam, uzzinot, ka skatāmies šejienes ceļus, atbilde par to stāvokli ilgi nav jāmeklē:
''Mums viņi ir slikti, vienā vārdā sakot, jo valdībai nav naudas, bet Dievam, redz, ir daudz nokrišņu, tāpēc tie ceļi ir nobraukti, grants segums viss ir grāvjos. Un tas ceļš ir būtiskais tais laukos - ja tā tantiņa netiks ārā, neaizbrauks kāds viņai pakaļ, arī savu mašīnu laužot, nu tad viņa tur arī sēdēs! Ir jāatrod nauda, lai viņiem liktu virsū jaunus segumus, tā lāpīšana manā skatījumā vienreiz ir jābeidz!''
''Braukt ar savu mašīnu - noziegums, kā man vīrs saka, jo es arī katru dienu braucu tur no Skujenes puses, un tās ir šausmas!'' - to jau saka Ģikšos, nelielā ciemā, kur atrodas novada galvenais kultūras centrs, tā vadītāja Taiga Krūmiņa. Viņa uzskaita vienu pasākumu pēc otra, kas te notiek, tātad par kultūras aktivitātēm nevarētu sūdzēties, tikai šie pasākumi taču domāti ir vietējiem iedzīvotājiem, kuriem līdz šejienei jānokļūst:
''Visiem pirmais jautājums - kādi pie jums ceļi? Nu sarežģīti pie mums ir, tas, kurš ikdienā te nedzīvo un nebraukā, pat nevar iedomāties.''
Dodoties tālāk, situācija, tā teikt, kļūst aizvien dubļaināka un neizbraucamāka, vietām ceļš pat saplūst ar blakus esošo tīrumu, vai pļavu, jo ceļmalas grāvji, kas varētu paņemt lieko mitrumu, sen ir pazuduši. Un vēl - ceļi sāpīgi atsaucas arī uzņēmējdarbībā. Braucot pa vienu šādu bezceļu „Garkalne - Alauksts”, esam atbraukušas pie viesnīcas „Annas Hotel”. Administrators Andris Kuzmans atzīst – sirds ir pilna: ''Katastrofa tiešām! Tiek atteiktas viesnīcas rezervācijas ceļa dēļ.''
Administrators rāda arī viesnīcas īpašnieku sagatavoto sūdzību akciju sabiedrībai „Latvijas Valsts ceļi”, jo traucēta ir arī uzņēmuma attīstība.
''Blakus ēkā šajā vasarā domāts papildināt viesnīcu vēl ar 20 apartamentiem, celtnieki baidās braukt dēļ ceļa, tas nozīmē, ka mēs faktiski esam nekurienē, nu galīgā nekurienē. Uzņēmējdarbība tiek pamatīgi ietekmēta, jā,'' atzīst Kuzmans.
Iebraucot kādā no ceļiem, jāsecina, ka brauciens var beigties ar traktora palīdzības meklēšanu. Novada domes priekšsēdētāja, citu risinājumu neredzot, saka, ka pašvaldība vairākus ceļus no valsts ir gatava pārņemt pašu apsaimniekošanā:
''Tā būtu iespēja attīstīt vietējo uzņēmējdarbību, jo tie cilvēki, kas ir palikuši šeit un kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību, tie ir gatavi iegādāties atbilstošu tehniku, mūsu teritorijā ir pietiekoši daudz grants karjeru. - Bet tās ir arī finanses, kur pašvaldībai šo naudiņu ņemt? - Mēs jau ļoti ceram, ka ''Latvijas Valsts ceļi'' mums šos ceļus nodos ar tādu finansējumu, kādu viņi šobrīd saņem, jo katram ceļu kilometram šobrīd ir valstī paredzēts finansējums, mēs vienkārši šo finansējumu apgūtu vienkāršāk, ekonomiskāk un arī atbalstošāk saviem iedzīvotājiem.''
Taču, kā liecina amatiešu pieredze, jau dažus posmus pārņemot, šī procedūra ir gana gara un sarežģīta, taču citu risinājumu te neredz.
