Šogad Latvijā ir slēgtas četras skolas, tostarp arī Naudītes pamatskola Dobeles novadā. No vairāk kā 30 slēgtās skolas audzēkņiem mācības kaimiņu pagastu skolās turpinās vien septiņi.
Tur kalnā ir mūsu mazā Gaismas pils, tā ar lepnumu par savu skolu 23 gadus teica naudīšnieki. Tagad skola likvidēta un piektklasniece Leonora ir viena no tiem 24 bērniem, kas jau pēc dažām dienām sevi sauks par Dobeles 1. vidusskolas audzēkņiem. Viņa gan saka – „šī skola tomēr bija mīļāka un daudz labāka, es šeit daudzus gadus mācījos un man ļoti patika šīs skolas skolotāji.”
Novada izglītības pārvaldes cerības, ka vairums no nedaudz vairāk kā 30 Naudītes skolas bērniem mācības turpinās tuvākajā Penkules pagastā, nav attaisnojušās, un iemesls tam esot valsts politika.
„Patiesībā - jā, darīts tiek viss, lai bērni no laukiem aizietu prom uz pilsētu, jo laukos šeit vairs nekas nenotiek. Vienīgā skola un to pašu aiztaisīja ciet. Tas tāds nepareizs uzskats bija, ka bērni no vienas lauku skolas ies uz otru lauku skolu,” spriež Leonoras mamma Sarmīte Jankoviča. Viņai piekrīt citas likvidētās skolas audzēknes mamma Gita Lepeta, jo – „ja jau šis kuģis grimst, kāda perspektīva ir tai skolai? Tur jau tāds pats liktenis sagaida.”
Kā rāda pieredze, bērni adaptējas ātri un, mācoties pilsētas skolās, saprot, ka jāizvēlas tādas profesijas, kas derīgas gan Latvijas lielajās pilsētās, gan ārvalstīs.
„Pirms es aizgāju uz pilsētas skolu, man nebija īsti tādas nostājas, kas es būšu un par ko mācīšos, ar ko es saistīšu savu dzīvi. Izvēlējos - būšu ķīmiķis. Man ļoti patīk ķīmija, padodas,” saka students Kristiāns.
Turklāt, slēdzot mazās skolas, laukus spiesti pamest arī pedagogi. No pilnas slodzes skolotājiem Naudītē citu darbu patlaban atraduši tikai divi. Pārējie pagaidām ir bezdarbnieki, bet kādreizējā direktore jauno mācību gadu uzsāks vīnogu laukos.
Dobeles novadā šogad tika slēgta viena, bet reorganizētas divas lauku pamatskolas.
Pēc iepriekšējā mācību gada beigām arī Viļakas novadā slēdza divas skolas mazā skolēnu skaita dēļ. To audzēkņi pārcelti mācīties tuvākajās skolās, daži pedagogi ir atraduši darbu citās izglītības iestādēs. Tomēr skolu slēgšana nav palikusi bez sekām - daļa pedagogu un slēgto skolu tehnisko darbinieku ir palikuši bez darba.
Viļakas valsts ģimnāzijā mācības turpinās deviņi bijušie Mežvidu un Kupravas pamatskolu skolēni. Lai nokļūtu uz skolu un atpakaļ, viņiem tiks nodrošināts apmaksāts transports.
Viļakas valsts ģimnāzijas direktora pienākumu izpildītāja Veneranda Medne stāstīja, ka 1.septembrī audzinātāji uzzinās, kādās interešu grupās skolēni vēlētos piedalīties, „apkoposim ziņas, un pašvaldība gatava nodrošināt katru dienu autobusu” aptuveni pulksten 17:00.
„Skatīsimies, kā nodarbības beigsies, lai bērni varētu aizbraukt uz mājām, kad šīs nodarbības ir beigušās, nevis ar agro autobusu tikai pēc mācību stundām,” sacīja Medne.
Daudziem attālāk dzīvojošiem skolēniem vecāki izvēlējušies Viduču pamatskolu, jo tā ir vienīgā skola, kurā ir internāts.
Viduču pamatskolas direktora vietniece Marija Duļbinska-Logina atklāja, ka sākotnēji internātā nedaudz pietrūka gultas šogad, „no Mežvidu skolas aizņēmāmies”.
„Mums parasti pēdējos gadus dzīvoja 12-14 bērni, bet patiesībā, tie skolēni, kas ir atnākuši, gandrīz visi ir ieinteresēti dzīvot internātā,” stāstīja Duļbinska-Logina.
Iespēju izveidot internātu apsver arī Viļakā, kur zem viena jumta atrodas četras izglītības iestādes – pamatskola, ģimnāzija, mūzikas un mākslas skola un novada sporta skola, jo tās apmeklē vairums bērnu no novada pagastiem.
„Tas varētu būt gan ģimnāzijas telpās, mēs esam mazliet domājuši, gan arī pamatskolas telpās, ja vien tāda vajadzība būs,” sacīja Medne.
Līdz ar Mežvidu pamatskolas slēgšanu, darbu bija zaudējusi arī angļu valodas skolotāja un trīs meitu māmiņa Inese Kokoreviča. Viņa ir pieņēmusi jaunu darba piedāvājumu un strādās tuvējā Rekavas vidusskolā, bet viņas meitas mācības turpinās pilsētā.
„Arī meitenēm šī skola bija ļoti tuvu, arī pēc stundām varēja kājām atnākt uz mājām šad tad. Protams, daudzi pozitīvi momenti, bet nu dzīve ir dzīve, un jāpieņem viss tā, kā ir, un katras beigas ir kaut kāds nākamais sākums,” uzskata Kokoreviča.
Lai arī daudziem kolēģiem 1.septembris nebūs svētku diena, Veneranda Medne kolēģus no slēgtajām skolām uzskata par talantīgiem un zinošiem, tādēļ, iespējams, jau tuvākajā nākotnē viņi atradīs jauna ceļa sākumu.
