Ekonomikā ieguvumi, tomēr iedzīvotāji valsti pametuši
Pirms desmit gadiem Latvijas iedzīvotājus ar iestāšanos ES sveica toreizējais premjers Indulis Emsis. Savā uzrunā valdības vadītājs uzsvēra, ka Latvijas pievienošanās ir ne tikai sasniegums, bet arī jauna ceļa sākums – un šajā ceļā Latviju sagaida gan iespējas, gan izaicinājumu. Šie vārdi apstiprinājās, jo Latvija šajā laikā piedzīvojusi gan vieglprātīgos treknos gadus un nekustamā īpašuma tirgus burbuli, gan tiem sekojošo ekonomisko dižķibeli, gan atveseļošanos un tai sekojošo eiro ieviešanu.
Statistikas rādītāji gan liecina, ka ieguvumi tomēr ir bijuši lielāki, nekā neveiksmes, jo kopumā Latvijas ekonomiskie rādītāji šajā laikā ir pamanāmi uzlabojušies, uzsver "Swedbank" ekonomiste Kristilla Skrūzkalne.
Galvenais ieguvums, pēc "Swedbank" ekonomistes domām, šajā periodā ir bijušas Latvijas ekonomikā ieplūdušās investīcijas un zināšanas, kas Latviju ir padarījušas ievērojami konkurētspējīgāku.
Savukārt starp zaudējumiem būtu jāmin fakts, ka, atveroties ES robežām, būtiska daļa iedzīvotāju ir pametuši Latviju. No otras puses, skaidro Skrūzkalne, ir pamats uzskatīt, ka, Latvijai neiestājoties ES, Latvijā būtu vairāk iedzīvotāju, bet tie būtu nabadzīgāki.
Pieaug reģionālās atšķirības
Mazāk iemeslu uz dalību ES raudzīties optimistiski būtu reģionu iedzīvotājiem, jo, kā norāda Pašvaldību savienības padomnieks, publiskās pārvaldes eksperts Māris Pūķis, sociālekonomiskās atšķirības dažādiem reģioniem un lielajām pilsētām šajos 10 gados būtiski ir palielinājušās.
Eksperts gan uzsver, ka nav pamata par šo neveiksmi vainot ES, jo noteicošais iemesls bija pašā Latvijā realizētā politika un pieejamo Eiropas Savienības līdzekļu sadales prioritātes.
Pirms iestāšanās ES Latvijas iedzīvotāju vidū valdīja lielas bažas, cik konkurētspējīga izrādīsies Latvijas lauksaimniecības nozares, jo nebija noslēpums, ka starp lauksaimniecības atbalsta nosacījumiem Eiropā ir izteikti politisks raksturs un ka pēc Latvijas zemniekiem būs jākonkurē ar ievērojami dāsnāk atbalstītiem lauksaimniekiem no vecajām ES dalībvalstīm.
Lielas iespējas izmantot atbalstu lauksaimniecībai
Lauksaimniecības nozarē īpaši politiski jūtīgs un pretrunīgi vērtējams jautājums bija par atteikšanos no Latvijas cukurfabrikām un tradicionālās cukurbiešu audzēšanas. Tomēr lauksaimnieki neslēpj, ka kopumā nozarei aizvadīto gadu bilance drīzāk ir pozitīva, nevis negatīva.
Zemnieku saeimas priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja komentē: "Kopumā ir bijušas gan pozitīvas, gan negatīvas tendences. Mums bija lielas iespējas izmantot ES atbalstu, lai nozari modernizētu. Ir veikti lieli ieguldījumi, vidējā ražība nedaudz ir pieaugusi. Protams, ir arī negatīvas tendences - lielāka konkurence, stingrākas prasības, kas arī lika ieguldīt nozarē. Vērtēju, ka ir vairāk plusu nekā mīnusu."
Negatīvas sekas no dalības ES drīzāk ir izjutuši atsevišķi uzņēmumi atsevišķās apakšnozarēs, savukārt tie uzņēmumi, kas ir izdzīvojuši, ir kļuvuši spēcīgāki un zinošāki, ļauj secināt Dzelzkalējas teiktais.
Individuāli uzņēmumi, piemēram, putnkopībā, - sašaurinājās ražotāju loks. Ne visi spēja ieviest jaunās prasības un likvidējās. Arī cūkkopībā ir grūti klājies, bet tas ir individuālu uzņēmumu līmenī. Desmit gados esam ieguvuši pieredzi, kā Eiropa un ES darbojas, esam tagad daudz spējīgāki aizstāvē un lobēt savas intereses," uzsver Dzelzkalēja.
Par spīti daudzajām dinamiskajām izmaiņām valsts ekonomikā, pati sabiedrība šajā laikā ir piedzīvojusi ievērojami mazāk izmaiņu, ļauj secināt ekspertu teiktais. Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks uzsver, ka 10 gadi no sabiedrības attīstības viedokļa ir salīdzinoši īss periods, kurā nav pamata gaidīt radikālas pārmaiņas.
No sociālā viedokļa jāatzīst, ka desmit gadu laikā sabiedrība fundamentāli nemēdz mainīties. Mainās ārēji apstākļi, bet vērtību un sabiedrības uzbūves līmenī parasti desmit gadu laikā nav novērojamas lielas izmaiņas," norāda Sedlenieks.
Radusies izpratne, ka dzīve ES nav paradīze
Nozīmīgas pārmaiņas sabiedrībā, pēc sociālantropologa domām, varētu būt saistītas ar faktu, ka pēc iestāšanās ES Latvijas iedzīvotāji saprata, ka dzīve Eiropas valstīs nav tik būtiski labāka, kā domāts iepriekš. Iespējams, tieši tas ir veicinājis arī skeptiķu pieaugumu.
Noteikti ir mainījusies nostāja pret to, kas ir dzīve Eiropā. Ja pirms iestāšanās daudzi uzskatīja, ka tā ir kaut kāda paradīze, kur dažādi labumi no gaisa krīt bez īpašas piepūlies, tagad ir redzams, ka daudzi labumi nāk ar savu garoziņu," saka antropologs.
No iedzīvotāju puses saistībā ar Latvijas dalību ES bieži vien līdz šim skaļāk ir izskanējusi neapmierinātība par pieaugošo dzīves dārdzību, iedzīvotāju emigrāciju un dzīves līmeņa nevienlīdzības palielināšanos.
Pie šādiem pesimistiem gan nav pieskaitāma Rīgas reģionā dzīvojošā Lipsku ģimene, kuri ir pašnodarbināti lauksaimniecībā un audzina trīs bērnus. Ģimenes māte Ilze norāda, ka ikdienas dzīvē ģimene būtiskas pārmaiņas no mūsu valsts dalības ES nav izjutusi, tomēr kā būtisku ieguvumu vērtē iespēju brīvi ceļot un arī ES sociālās programmas.
"Mūsu ģimenes dzīve nekā nav mainījusies. Protams, nedaudz iet uz augšu, bet ikdienas skrējienu tas neietekmē. Ceļošana ir atvieglota – tas ir liels pluss," saka Lipska.
Ilze atzīst, ka mazliet skumji ir bijis šķirties no Latvijas nacionālās valūtas, tomēr galvenokārt tas ir bijis saistīts ar emocionālo piesaisti latam: "Latvijas nauda bija skaista un skanēja skaisti, bet no valodas tas tik ātri nepazudīs. Centus par santīmiem sauks vēl ilgi."
Savukārt reģionos novērojamā atpalicībā diez vai pamatoti ir vainot ES, uzskata Ilze, norādot, ka gluži otrādi, piemēram ceļu nozarē, ir radies iespaids, ka tikai Eiropas atbalsts ir pasargājis no vēl straujākas ceļu pasliktināšanās.
Tiesa, gan eksperti, gan arī ģimenes māte uzsver to, ka ir grūti novērtēt, ko tieši no šajos gados iedzīvotāju un valsts labklājībā sasniegtā ir veicinājusi iestāšanās ES un ko būtu izdevies sasniegt arī ar pašu spēkiem. Tomēr viens fakts pārliecinoši apliecina, ka pieejamās iespējas tomēr neesam izšķieduši – salīdzinot ar 2004. gadu, mūsu dzīves līmeņa atšķirības ar mūsu kaimiņvalsti Igauniju, kuru bieži minam sev kā piemēru, ir vērā ņemami samazinājušās.
