Lai gan Briselē nebija tik daudz dziedātāju kā Mežaparka estrādē, taču latviešu dziesmas aizskanēja pāri visai vecpilsētai. Skatuve, kurā varēja satilpt vairāki simti dziedātāju, bija novietota vienā no Briseles centrālajiem rajoniem, dažu soļu attālumā no slavenā vecpilsētas laukuma, un vecpilsētas torņi bija kā interesanta dekorācija fonā.
Dejotāji, dziedātāji un folkloras kopas bija no 15 dažādām valstīm: pašas Beļģijas, Latvijas, Īrijas, Lielbritānijas, Šveices, Zviedrijas, Igaunijas un daudzām citām zemēm, kur ir latviešu kopienas un ir arī kultūras dzīve. Visi tautas tērpos, vainadziņos, ar Jāņu zālēm rokās, un trīs stundu garā koncertā skanēja daudz ļoti pazīstamu dziesmu un melodiju – „Tumša nakte zaļa zāle”, Jāņu dziesmas un ārkārtīgi iemīļotie skaņdarbi – Jāzepa Vītola „Gaismas pils”, Raimonda Tigula „Lec, saulīte”, Mārtiņa Brauna „Saule, Pērkons, Daugava” un, protams, noslēgumā arī „Pūt, vējiņi”. Bija arī viesmākslinieki – fonds „Viegli”, kurš Renāram Kauperam dziedot solo, izpildīja „Mazā bilžu rāmītī”, dziedāja arī Marts Kristians Kalniņš, Kristīne Kārkle-Puriņa un solisti arī no latviešu koriem.
Svētkos bija arī diriģentu pulks, katra kora un arī pazīstamākie Dziesmu svētku virsdiriģenti – Agita Ikauniece, Romāns Vanags, Lilija Zobens, Kaspars Ādamsons.
Skatuve bija novietota tā, ka tai iepretim atradās sēdvietas, taču tikpat labi visu koncertu varēja noklausīties, arī stāvot kājās netālajā parkā vai uz kāpnēm. Cilvēki varēja vienkārši, garām ejot, piestāt un paklausīties. Un tādu interesentu tiešām bija daudz. Protams, publikā ievērojams skaits bija vai nu vietējo, Beļģijas latviešu, vai to, kuri speciāli bija braukuši līdzi savējiem, kuri dejo vai dzied, vai vienkārši paklausīties.
Taču koncertu skatījās arī beļģi un daudzi stāvēja pie metāla margām ārpus iezīmētās vietas, aplaudēja un kustējās līdzi vai gluži vienkārši ar interesi klausījās.
Un, kā vēlāk uzrunā sacīja Briseles pašvaldības pārstāve Brigita Grauvelsa, Beļģija par latviešu kultūru līdz šim zinājusi maz, un šis ir kas tāds, kas viņus ļoti aizkustināja. Viņa ir dzirdējusi, ka Mežaparkā uzstājas vairāki desmiti tūkstoši dejotāju un dziedātāju, tāpēc piebilda - vajadzēs braukt un to visu redzēt.
Te jāpiebilst, ka Briseles pašvaldība ļoti vēlīgi atbalstīja šo notikumu - uz pasākuma laiku nācās slēgt vienu no centrālajām pilsētas ielām, un tam vietējā vara bija gatava tikai tad, ja bija droša, ka ir to vērts.
Bija diezgan aizkustinoši vērot, kā Briselē satikās cilvēki no viena pagasta, kurus dzīve ir aizvedusi katru uz savu valsti, piemēram, vienu uz Norvēģiju, otru uz Īriju. Svētkos viņi tiešām pēc daudziem gadiem satiekas. Latvijas Radio ar vairākiem arī aprunājās - katram savs stāsts. Svētkos bija kāds puisis, kurš strādā viesnīcā Lielbritānijā un kuram bija ļoti interesanti piedzīvojumi ar dažādām pasaules mūzikas zvaigznēm, bija diplomāti, bija ļoti vienkāršu darbu darītāji. Un jāteic, ka neviens svētkos nerunāja par politiku, bet baudīja šo satikšanās un jaunu iepazīšanās iespēju.
