Piemiņas pasākums Šķirotavas stacijā
Rīgā piemiņas pasākumi sākās ar piemiņas brīdi pie Šķirotavas stacijas, kur pulcējās aptuveni 100 lielākoties vecāki cilvēki. Šķirotavas stacija bija viena no tām vietām, no kurienes cilvēki vesti uz Sibīriju.
Piemiņas pasākumā Šķirotavas stacijā izskanēja Latvijas valsts himna, uzrunas teica represēto un pašvaldības pārstāvji, bija ieradušies arī vairāki politiķi.
Laika apstākļi piemiņas pasākuma laikā bija drēgni un lielām pārslām krita sniegs. Kādā no uzrunām izskanēja, ka tādējādi daba it kā atceras 68 gadus senos notikumus.
Arī 1949. gada 25. martā lielā daļā Latvijas bija sniegs. Iepriekšējā dienā pirms izsūtīšanas esot bijis rīkojums attīrīt ceļus no sniega. Tādējādi daudzi cilvēki paši to nezinot notīrījuši savu ciešanu ceļu uz Sibīriju.
Represētais Uldis Pauls Strēlis atceras, kā tolaik – 11 gadus vecs puika – izrauts no skolas sola: "Pavēlēja man savākt mantiņas, burtnīciņas un grāmatiņas un konvojēja mani turpat lopu vagonā.
Kopā ar mani vēl divi brālēni no Alsungas vidusskolas. Vagonā es satiku savu māti, mātes māsu un grošiņu."
Pasākumā satiktās Helēna un Ārija stāstīja, ka par šo dienu nekad nespēj domāt vienaldzīgi, jo Ārijai tā nozīmē abu vecvecāku zaudējumu, bet Helēnai smagu pašas pieredzi. "Man toreiz bija septiņi gadi. Mūs aizveda ar mašīnām līdz Zilupei. Tur mūs izšķīra ar tēvu un mūs ar mammu izsūtīja," stāsta Helēna.
Vija Vīnzarāja šodien īpaši piemin savu mammu, viņai pašai izsūtīšanas brīdī bija deviņi gadi.
"Personīgi es nevaru mammai uz kapiņa uzlikt ziedus. (..) Viņa ir apglabāta Omskā. Agrāk braucu uz Omsku, bet tagad lieku te tās puķītes katru gadu."
Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa
Tieši mātes īpaši pieminēt šodien aicināja Latvijas Politiski represēto apvienības pārstāvis Astrīds Freimanis savā uzrunā pie Brīvības pieminekļa, kur šodien notika plašākais piemiņas pasākums.
"Gribētu atcerēties mūsu īstās varones, mūsu mātes, kas neiedomājamos apstākļos parādīja lielu varonību, izturību, atjautību un glāba savus bērnus no bada, no sala, no slimībām un no pāridarījumiem. Viņas bija īstās varones, kas cīnījās līdz galam," teica Freimanis.
Pie pieminekļa sastaptā Rudīte ir mamma, kura savukārt šodien ļoti piedomā, lai viņas dēls Morics arī cienītu mūsu valsts vēsturi. Godinot upurus, abi pieminekļa pakājē nolika sarkanas rozes.
"Par šīm deportācijām esmu dzirdējis jau pirms laika. Man daudz arī tas nozīmē, jo galu galā daudzus latviešus brutāli izsūtīja uz Sibīriju," teica Morics.
Tikmēr viņa mamma Rudīte pauda: "Svarīgi ir rituāli un tas ir jāturpina – citādāk to nevar iemācīt kā vienkārši atnākot un parādot, kā tas notiek. Tie nospiedumi paliek."
Ikgadējais gājiens no Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim pulcēja vairākus simtus cilvēku. Pie Brīvības pieminekļa klātesošos uzrunāja Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
Viņš sacīja, ka 25.marta deportāciju uzdevums bija salauzt mūsu pretestības garu, tomēr sapnis par brīvu Latviju nekur nepazuda: "Jūs vienmēr būsiet mūsu brīvības un neatkarības idejas karognesēji - gan tie, kuri atgriezās un piedalījās Latvijas atjaunošanā, gan tie daudzi tūkstoši, kuri uz mūžiem palika svešumā.
Jūsu likteņi, nesalaužamais gars un dzimtenes mīlestība mums atgādina par drosmi un cerību, ko nekad nedrīkstam zaudēt. Tas ir pierādījums mūsu tautas spēkam, spējai izdzīvot un atjaunoties."
Prezidents sacīja arī, ka sapnis par brīvu Latviju ir piepildījies, taču tagad tikai Latvijas iedzīvotāju spēkos ir to sargāt un pilnveidot.
Komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltītajā ziedu nolikšanas ceremonijā pie Brīvības pieminekļa piedalījās arī Saeimas deputāti.
Atceres pasākumi arī novados
Tradicionālie 25. marta pasākumi notiek arī Latvijas novados.
Salacgrīvas novadā represijās cietušie nolika ziedus pie akmens, kas kalpo par piemiņas zīmi. Pēc ziedu nolikšanas un klusuma brīža represētie un viņu radinieki devās uz Salacgrīvas muzeju, kur kopīgi atcerējās traģiskos notikumus.
