Lai iegūtu ainu par vardarbības apmēriem pret sievietēm Eiropā, tika aptaujāti 42 tūkstoši sieviešu - par viņu pieredzi ar fizisku, seksuālu vai psiholoģisku vardarbību, seksuālu uzmākšanos un vajāšanu. Rezultāti ir dramatiski - vien gada laikā, pirms pētījuma veikšanas, no fiziskas vardarbības Eiropas Savienībā cietuši 13 miljoni sieviešu, teju četri miljoni tikušas izvarotas.
Fizisku vai seksuālu vardarbību vismaz reizi dzīvē piedzīvojusi trešā daļa sieviešu.
„Mēs runājam par Eiropas Savienībā dzīvojošām mātēm, māsām un meitām, kuras piedzīvo fizisku, seksuālu un emocionālu vardarbību. Eiropas Komisijas nākamajā dzimumu līdztiesības stratēģijā vardarbības novēršanai pret sievietēm jābūt prioritātei. Ir jānāk pārmaiņām. Mums jānodrošina, ka esošie likumi reāli darbojas, ka upuriem ir pieejams atbalsts un ka vardarbība pret sievietēm tiek novērsta pirms tā jau ir notikusi. Un tam vajadzīga politisko līderu iniciatīva, resursi un mūsu visu atbalsts,” saka ES Pamattiesību aģentūras direktors Mortens Kjerums.
Bažas raisa arī pētījuma secinājumi, ka divas trešdaļas vardarbībā cietušo sieviešu par pārdzīvoto neziņo ne policijai, ne cietušo atbalsta organizācijām. Un šī vardarbība paliek neredzama.
Viens no būtiskākajiem starptautiskajiem dokumentiem cīņai pret vardarbību pret sievietēm ir Eiropas Padomes 2011.gadā pieņemtā Stambulas konvencija, kuru gan līdz šim ratificējušas vien astoņas valstis, no tām tikai trīs Eiropas Savienībā. „Mums ir vairāk nekā 100 pasaules nevalstisko organizāciju atbalsts Stambulas konvencijai. Tā būtu jāratificē visām 28 Eiropas Savienības valstīm un Eiropas Komisijai, tādēļ mums jāstrādā ar savu valstu valdībām un parlamentiem, jo kopīga risinājuma atrašanai vajadzēs ļoti, ļoti ilgu laiku,” norāda Eiropas Parlamenta deputāte un Dzimumu līdztiesības komisijas pārstāve Antonija Parvanova.
Stambulas konvenciju nav parakstījusi arī Latvija. Resursu centra sievietēm „Marta” vadītāja Iluta Lāce gan uzsver, ka beidzot sperts liels solis uz priekšu, jo marta beigās stāsies spēkā izmaiņas Civilprocesa likumā. Tās paredz, ka māja ir jāpamet varmākam, nevis projām jābēg upurim. „Ar šo mēs fundamentāli mainām domāšanu Latvijā, kā mēs uz šo fenomenu raugāmies.
Tiek noņemta atbildības nasta no upura un uzlikta cilvēkam, kurš bijis vardarbīgs,” skaidro centra „Marta” vadītāja.
Pētījuma rezultāti par vardarbību pret sievietēm Eiropas līmenī Ilutu Lāci diemžēl nav pārsteiguši, taču varētu palīdzēt izstrādāt konkrētākus soļus vardarbības novēršanai. Nosacīti liberālāko valstu atrašanos „vardarbīgo valstu” topā viņa skaidro ar to, ka šajās valstīs sievietes biežāk atpazīst vardarbību un drošāk par to ziņo.
Arī Latvijā situācija ar gadiem ir mainījusies, saka Lāce: „Ja kādreiz es braucu uz laukiem un runāju par dažādām dzimumu līdztiesības tēmām, tai skaitā vardarbību, tad, kamēr mēs nesākām runāt par ļoti praktiskām situācijām, vardarbība netika identificēta. Tas bija „ģimenes konflikts”, „nepatīkama lieta”, „paši vainīgi”. Un vienmēr tika vainotas sievietes - nepareizo partneri izvēlējās, sliktas mammas un tā tālāk. Tagad situācija ir mainījusies, sievietes ziņo, viņas pašas laukos veic dažādas aktivitātes, arī pašvaldību dienesti sāk sadarboties.”
Tomēr eksperte secina - ja par fiziskiem pārdarījumiem sievietes ziņo arvien biežāk, tad emocionālu vardarbību - vajāšanu, draudus, pazemošanu, manipulēšanu - daudzas sievietes Latvijā joprojām kā vardarbības formu neatpazīst.
