Iesniedzējs “O.G” uzskatīja, ka viņa atrašanās VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” laika posmā no 2013.gada 17.jūnija līdz 19.jūnijam bija prettiesiska viņa brīvības atņemšana un tādēļ pārkāpa viņa tiesības uz personisko brīvību.
Tiesa piešķīra iesniedzējam atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu 4300 eiro apmērā un atlīdzību par tiesvedības izmaksām 10 eiro apmērā.
Tiesa atgādināja, ka personas ievietošana psihiatriskajā slimnīcā pretēji viņa gribai ir uzskatāma par brīvības atņemšanu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izpratnē. Tāpat ECT atgādināja, ka atbilstoši konvencijai jebkurai brīvības atņemšanai ir jābūt tiesiskai un jānotiek likumā noteiktā kārtībā, turklāt šim likumam jābūt kvalitatīvam - tam ir jābūt pieejamam, pietiekami precīzam un paredzamam, lai nepieļautu patvaļu.
ECT konstatēja, ka 2013.gada 17.jūnijā, pamatojoties uz psihiatrijas centra lūgumu, iesniedzēja dzīvesvietā ieradās policija un piespiedu kārtā nogādāja viņu centrā. Toreiz iesniedzējam saskaņā ar diviem spēkā esošajiem tiesu spriedumiem bija noteikti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi – ambulatora ārstēšana, taču viņš kopš aprīļa nebija apmeklējis ārstu un izvairījās no ārstēšanas.
Centrs iesniedzēju bija informējis par viņa kā pacienta tiesībām un pienākumiem, un vēl 2009.gada maijā iesniedzējs bija parakstījis centra sagatavotu informatīvu izziņu, kurā bija arī minēts - ja pacients bez attaisnojoša iemesla vairāk nekā trīs reizes neierodas pie ārsta atbilstoši iepriekšējam pierakstam, informācija tiks nodota policijai, lai nodrošinātu pacienta nogādāšanu pie ārsta.
Taču 2013.gada jūnijā policija bija piesaistīta pēc tam, kad iesniedzējs nebija ieradies pie ārsta divas reizes. Turklāt ECT konstatēja, ka Latvijas tiesu nolēmumi par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu neprecizē to izpildes kārtību, nacionālie tiesību akti nenosaka kārtību, kā jārīkojas nacionālajām tiesām un ārstniecības iestādēm gadījumos, kad personas neievēro medicīniska rakstura piespiedu līdzekli – ambulatoro ārstēšanos.
ECT uzsvēra - ja prakse attīstās jomā, kuru likums neregulē, šai praksei jāspēj sniegt pienācīgas garantijas pret patvaļu un nodrošināt atbilstību tiesiskās noteiktības principam. Tiesas ieskatā prakses apraksts centra sagatavotā izziņā nav uzskatāms par “kvalitatīvu likumu” konvencijas izpratnē, jo tajā nav atsauces uz tiesību normu, kas pieļautu iesniedzēja brīvības atņemšanu.
Savukārt likums “Par policiju”, kas paredz policijas pienākumu palīdzēt ārstniecības iestādēm to personu piespiedu atvešanā, kuras ir sociāli bīstami psihiski slimas, noteic ļoti augstu slieksni, kas jāsasniedz, lai šī norma varētu tikt piemērota, proti, personai jārada tūlītēji draudi sabiedrībai.
ECT ieskatā iesniedzēja rīcība lietas notikumu laikā nebija tāda, kas attaisnotu šāda ārkārtas mehānisma iedarbināšanu, un to apliecina arī ārstu konsīlija 2013.gada 19.jūnijā sniegtais slēdziens, ka iesniedzēja veselības stāvoklis ir pietiekami stabils un ka viņam piemērotais medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis var tikt atcelts.
Visbeidzot, ECT norādīja, ka iesniedzējs nebija apmeklējis ārstu divas reizes, kamēr centra izziņā policijas iesaiste tiek paredzēta pēc trīs izlaistiem apmeklējumiem.
Tādēļ ECT atzina, ka iesniedzēja brīvības atņemšana šajā gadījumā nebija uzskatāma par notikušu “saskaņā ar likumā noteiktu kārtību” konvencijas izpratnē.
Trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas puses to var pārsūdzēt ECT Lielajā palātā.
