Latvijas Valsts policija informēja, ka tā ir aizturējusi 24 gadus vecu aizdomās turēto, kad viņš gatavojās iekāpt mikroautobusā, kas viņu aizvestu uz Apvienoto Karalisti.
Pirmais aizdomās turētais, 22 gadus vecs vīrietis, tika aizturēts trešdien. Ir ierosināta kriminālizmeklēšana par huligānismu.
Taču jautājumi tiek uzdoti ne tikai par izstādes darbu iznīcināšanu, bet arī par cilvēkiem, kas stāv aiz šīs izstādes, pirmām kārtām par fotogrāfu – ASV pilsoni Sergeju Meļņikofu (Sergey Melnikoff).
Lai gan viņš sevi raksturo kā pasaulslavenu fotogrāfu, neviens no profesionālajiem fotogrāfiem, ar kuriem runāja LSM, nekad nebija dzirdējis par Meļņikofu, izņemot saistībā ar nupat notikušo.
Ja Meļņikofs ir pasaulslavens fotogrāfs, attēli Meļņikofa paša interneta vietnē šķiet parasti, un vietnes dizains ir pārsteidzoši rudimentārs.
Tam pretstatā tas, ko viņš uzdod par savu CV, ir izcils, radot iespaidu par cilvēku, kurš tiekas ar prezidentiem, karalisko ģimeņu pārstāvjiem un pat Dalailamu, un kurš dzīvi pavada lidojumos no vienas pasaules valsts uz citu.
Tomēr viņa faktiskie sakari ar bagātajiem un slavenajiem šķiet daudz niecīgāki – kā gadījumā ar karalieni Elizabeti II, kurai viņš (neaicināts) nosūtīja fotogrāfiju kopā ar lūgumu, lai viņa piešķir bruņinieka titulu viņa draugam.
Meļņikofs arī apgalvo, ka viņam ir trīs akadēmiskie grādi, tostarp doktora grāds, un ka 2008.gadā viņš nominēts Pulicera prēmijai, tomēr Pulicera prēmijas datubāzē nevar atrast nevienu, kura uzvārds ir Meļņikofs, bet var atrast trīs Sergejus, no kuriem gan neviens nav fotogrāfs.
Tomēr tas nozīmē tikai to, ka Meļņikofs nekad nav bijis Pulicera prēmijas finālists. Ikviens var tikt “nominēts”, ja ir gatavs samaksāt 50 dolāru dalības maksu un aizpildīt dažas anketas.
Šķiet, ka plāns izveidot Pasaules fotomākslas centru sakšu pilī Gerlicā, Vācijā, nav izdevies, jo pilsētas oficiālajā tūrisma vietnē šāds centrs nav minēts.
Bet bez viņa labajiem nodomiem un apstrīdamajām fotogrāfa spējām – kuras, šķiet, ir balstītas uz faktu, ka viņam ir ultraaugstas izšķirtspējas kamera, kas, pēc viņa teiktā, esot dāvana no japāņu ražotāja “Fuji” - ir daudz nopietnāks jautājums par to, vai Latvijai vajadzētu tikt uzskatītai par atbalstītāju cilvēkam, starp kura uzskatiem daži ir tādi, kas ir pretrunā daudziem Eiropas Savienības principiem.
Interneta vietne krievu valodā, kas ir saistīta ar Meļņikofu, ierosina Baltijas krievu iedzīvotāju deportēšanu lopu vagonos, krievu nogalināšanu, eigēnikas programmas un citu šausmu izlasi, tostarp “gulaga” sistēmas atjaunošanu “deģenerētajiem” krievu iedzīvotājiem.(Brīdinām jūtīgus lasītājus neskatīties pārāk daudz no šīs vietnes satura.)
Meļņikofs izklāstīja savus neparastos uzskatus par Krieviju radiointervijā 2014.gadā, kurā viņš apgalvo, ka krievi ir deģenerāti ģenētisku iemeslu dēļ un tāpēc, ka piecu paaudžu laikā tikuši pakļauti “selekcijai”.
Meļņikofam nepārprotami nepatīk Putins un viņam tuvās aprindas. Taču apgalvot, ka visa nācija ir psiholoģiski deģenerēta, raida neērtas un acīmredzamas paralēles ar Eiropas pagātnes traģēdijām. Kad krievu ekstrēmisti, tādi kā Aleksandrs Dugins, apgalvo pretējo – ka ukraiņi ir deģenerāti, bet krievi pārāki, viņus pelnīti iekļauj to personu “melnajā sarakstā”, kurām ir aizliegts iebraukt Eiropas Savienībā.
Tomēr gluži pretēji - Meļņikofu uzaicina atklāt izstādi Brīvības bulvārī tieši pie Latvijas Ministru kabineta, kur tandēmā plīvo Latvijas un Eiropas Savienības karogi.
Ir arī citi jautājumi, kurus vērts uzdot.
Aiz izstādes par Maidanu stāv fonds “Ukrainas dvēsele”. Tas ir reģistrēts 2014.gadā Floridā – štatā, kurā Meļņikofs dzīvo, un uzņēmuma dokumenti liecina, ka viņš ir viens no tā dibinātājiem.
Viņa meita Anastasija, kura dod priekšroku sava uzvārda rakstībai ”Melnikov”, ir fonda prezidente. Sergejs Aleksejevs ir minēts kā fonda koordinators Baltijas valstīs, un viņa „Latvijas Atjaunošanas fonds” (arī Latvijas Atjaunošanas biedrība”) ir minēts kā Rīgas izstādes organizētājs.
Fondam „Ukrainas dvēsele” ir labdarības organizācijas statuss, un tas apraksta savu mērķi kā „atbalsts Ukrainas tautai”, nosaucot Ukrainas Pareizticīgo baznīcas galvu par savu patronu. Tā misija ir „radīt izteiksmīgu Ukrainas tēlu pasaules sabiedrībā”.
Šo cēlo mērķi paredzēts sasniegt ar Meļņikofa ceļojošās fotoizstādes palīdzību.
Uzņēmuma dokumenti liecina, ka fonda ieņēmumi šā gada martā bija nulle, bet ar cerībām, ka līdz gada beigām tas savāks 2,75 miljonus dolāru, pateicoties labdarības ziedojumiem un neatmaksājamiem piešķīrumiem.
Paredzētie izdevumi ietver 50 tūkstošus dolāru „uzturēšanas pabalstu” fonda direktoriem, 115 tūkstošus dolāru „četru vieglo automašīnu un vienas smagās automašīnas iegādei” un 30 tūkstošus dolāru „degvielai”.
Taču fondam ir lieli plāni, kam nepieciešams liels budžets. 2015.gadā tas ir iecerējis demonstrēt Maidana izstādi „58 nozīmīgās ASV pilsētās” 150 tūkstošu cilvēku auditorijai, kas izmaksātu 650 tūkstošus dolāru. Lai sasniegtu šo mērķi, ir krietni jāpasteidzas. Līdz šim izstāde nav tikusi atklāta nevienā ASV pilsētā, lai gan fonda interneta vietnē teikts, ka tā tiks atklāta Džeksonvilā, Floridā, novembrī („laiks un vieta vēl ir jāapstiprina”).
Būs arī steigšus jārezervē aviobiļetes, lai īstenotu plānu nogādāt ASV 100 Ukrainas dejotājus, kuru uzstāšanās būtu bez maksas, savukārt izmaksas būtu 740 tūkstoši dolāru.
Izstāde līdz šim ir notikusi četrās vietās Kijevā (ieskaitot galēji labējo Ukrainas Nacionālistu kongresu un izklaides centru „Blockbuster”), kā arī vareni skanošo, bet mazpazīstamo „Pasaules miera forumu” Luksemburgā, trīs nedēļas Vinjā del Marā, Čīlē, un tagad Rīgā.
Citas ienākumu plūsmas šajā interneta vietnē piedāvā valstīm pieteikties atšķirīgā izstāžu projektā ar nosaukumu „Pasaules logi” tikai par 150 tūkstošiem dolāru, un vienīgā valsts, kas, šķiet, ir uzķērusies uz šīs ēsmas, ir mazā Nepāla.
Vēl cita lappuse piedāvā iespēju „laimēt pasaulē dārgāko fotogrāfiju”, un ir plāni 1000 eksemplāros nodrukāt Maidana fotogrāfijas ar cenu 1000 dolāru par eksemplāru, kā arī citi naudas iegūšanas veidi.
Taču svarīgāk no Latvijas skatupunkta - fonds arī nosauc par vienu no saviem atbalstītājiem Latvijas Ārlietu ministriju, kas „ir demonstrējusi apņēmību atbalstīt mūsu fondu un tā misiju”. Ministrijas logo tiek lepni demonstrēts interneta vietnē un arī pašā izstādē.
LSM jautāja Ārlietu ministrijai, vai tā ir atbalstītāja, un saņēma atbildi:
„Latvijas Ārlietu ministrija nepiedalījās izstādes organizēšanā un nav sniegusi tai ne finansiālu, ne loģistisku atbalstu. Tāpat Ārlietu ministrijai nav informācijas par veicināšanas materiāliem, kas tiek izgatavoti izstādes vajadzībām.”
Tas ir pretrunā ar Meļņikofa teikto, ka Ārlietu ministrija ne tikai uzaicinājusi viņu atvest izstādi uz Rīgu, bet patiešām ir sniegusi loģistisku un organizatorisku atbalstu (audiofailā).
LSM jautāja, vai ministriju apmierina, ka to saista ar Meļņikofu. Ministrija atbildēja: „Kā valsts institūcija demokrātiskā zemē, kas aizsargā māksliniecisko brīvību, ministrija kategoriski nosoda jebkādus vandalisma aktus pret mākslas izstādēm un pauž savu atbalstu vārda brīvībai. Latvijas Ārlietu ministrija arī stingri norobežojas no jebkādiem radikāliem, ekstrēmistiskiem un ksenofobiskiem uzskatiem un uzsver savu atbalstu vārda brīvībai Latvijā un citur.”
LSM arī vaicāja ministrijai, vai tā ir devusi atļauju izmantot savu logo fonda interneta vietnē, un saņēma atbildi:
„Logo šajā gadījumā nav jāsaista ar autoru, bet, kā teikts mājaslapā, ar izstādi, kura pašlaik notiek Rīgas centrā.”
Īsumā – nav teikts, ka ministrija atbalsta Meļņikofa uzskatus, bet tā atbalsta Meļņikofa un viņa dibinātā fonda „Ukrainas dvēsele” izstādi.
Tomēr Ārlietu ministrija nešauboties neļāva Krievijas dziedātājiem uzstāties Latvijā pēc tam, kad viņi pauda ekstrēmistiskus uzskatus, kas nav saistīti ar viņu māksliniecisko darbību.
Ministru kabinetā LSM pavēstīja, ka tas nav saistīts ar izstādi vai tās atrašanos tieši pie tā ēkas, jo tā ir sarīkota ar Rīgas domes atļauju. Pēc Meļņikofa teiktā, Ārlietu ministrija pati ieguvusi visas nepieciešamās atļaujas no Rīgas domes.
Taču Ārlietu ministrija nav vienīgā saistība ar Latviju. Otrs logo no Latvijas šī fonda mājaslapā pieder jau minētā Aleksejeva „Latvijas Atjaunošanas fondam” (LAF), kurš, tāpat kā fonds „Ukrainas dvēsele”, pēc savas būtības ir naudas fonds.
Šķiet, ka viens no tā mērķiem ir iegūt kompensāciju no Krievijas par padomju okupāciju Latvijā:
„Var atrast miljoniem daudz atrunu, lai nemaksātu, var turpināt gulēt uz dīvāna, smelt "Klinskoe" alu un sludināt forumos to, ka: "Mēs neko neesam parādā!", tā arī dzīvo tā "biomasa", kas pašlaik piepilda Krievijas valsti, bet īsts Cilvēks tā uzvesties nevar!” sacīts fonda mājaslapā.
Tomēr LAF arī piedāvā dažādus finanšu pakalpojumus, tostarp „patriotiskus” nodokļu samazināšanas plānus, un sola veicināt investīcijas un izglītību valstī.
„Šie atvieglojumi ir PILNĪBĀ legāli (atšķirībā no ofšora shēmām, kas domātas, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas), tie ir patriotiski un tos atbalsts Valsts ieņēmumu dienests (VID),” solīts mājaslapā.
Vēl viena svarīga joma ir naudas izvešana no Krievijas uz Baltijas valstīm. Krievijas iedzīvotāji var būt tikai „biomasa”, bet šķiet, ka viņu nauda ir tikpat laba kā jebkura cita nauda.
Arī LAF cenšas bazūnēt par Ārlietu ministrijas atbalstu un izmantot tās logo, lai popularizētu Maidana izstādi, ejot pat tik tālu, ka logo tiek izmantots, aicinot ziedot naudu sociālajā tīklā „Facebook”, paziņojot, ka ir saņemta atļauja tā rīkoties.
LAF paziņojumā prese ir skaidri teikts, ka Maidana izstādei ir Latvijas Ārlietu ministrijas un Ukrainas vēstniecības Latvijā atbalsts.
Tajā pašā paziņojumā sacīts, ka izstāde drīzumā dosies uz Kanādu, Austrāliju, Japānu un citurieni.
Tieši kā Maidana izstādes organizēšana dod ieguldījumu „palīdzībā piesaistīt investīcijas Latvijas Republikas ekonomikā” vai neatmaksājamās palīdzības piešķiršanā Latvijas studentiem, netiek precizēts.
Starp „draugiem”, kas ir minēti LAF interneta vietnē, ir Latvijas Institūts (LI) – organizācija, kuras uzdevums ir popularizēt Latvijas tēlu ārzemēs. LSM jautāja, kāds ir šo attiecību raksturs, un saņēma atbildi, ka LI ir vienkārši devusi atļauju LAF izmatot savus audiovizuālos materiālus.
Kāda sakritība – šādu atļauju LAF ir saņēmis arī no Sergeja Meļņikofa. Tiklīdz viņš būs pabeidzis savu Maidana projektu, LAF sola, ka „metrs” sāks darbu pie īpašas grāmatas ar nosaukumu „Latvijas 1000 skatu”, un tiek meklēti sponsori, kas būtu vienā reizē gatavi ziedot 15 000 dolāru.
Ar šo netiek apgalvots, ka Meļņikofs, viņa līdzgaitnieki vai biznesa struktūras darbojas nelikumīgi. Iespējams, viņš novēloti ir atradis savu aicinājumu kā oficiālais Maidana hronists un nolēmis izmantot savus talantus uzņēmējdarbībā šajā virzienā.
To drosme, kuri atradās uz Maidana barikādēm, nav apšaubāma. Vai šī izstāde un Latvijas atbalsts Meļņikofam ir labākais veids, kā vēstīt par šo drosmi, ir jautājums, kuru ir vērts uzdot, tāpat kā tas, kāpēc ceļojoša izstāde par Maidana cilvēkiem nav Ukrainas Kultūras ministrijas, bet Floridas privātuzņēmuma darbs.
Lai dotu iespēju Meļņikofa kungam paust savu viedokli par šo lietu, LSM viņu intervēja izstādē.
Beigās viņš izklāstīja savus uzskatus par Krieviju un nākotnes plānus par galā pasākumu Holivudā savas grāmatas par Maidanu atvēršanai.
