Ar latviešiem domstarpību neesot, bet asāki vārdi atskanot no krieviem un pašiem ukraiņiem, kurus tracina Ukrainas karoga krāsas, tautiskie krekli un pat mans vārds - tā atzīst Ukraiņu kultūras centra vadītāja Jelgavā Tatjana Lazda: „Pie mēteļa man ir piesprausta lentīte Ukrainas un Latvijas karoga krāsās. Šodien stacijā man pienāca divas sievietes. Tik cieši pienāca klāt, ka es apstulbu, un nolamāja mani rupjiem vārdiem. Man pat nebija, ko teikt. Viņas teica - jā, jā tu! Mums ir dažādi cilvēki. Protams, ir smagi. Kas skar mani personīgi, tad visas dzīves laikā neesmu tik daudz naida saņēmusi kā tagad. Par akciju organizēšanu un par to, ka saku to, ko domāju.”
Ne tautības, bet tā iemesla, ka mēs atbalstām neatkarīgu Ukrainu, bet citi krievi Latvijā atbalsta Putinu,” atklāj Ukraiņu kultūras centra vadītāja.
Ja ir apvainojumi un etniskas nesaskaņas, tad tikai sadzīvē - saka Nataļja Lisogorova, kuras vadītā nevalstiskā organizācija nodarbojas ar ukraiņu kopienas integrācijas jautājumiem. „Piemēram, strīdi autobusā vai veikalā, kad izdzird ukraiņu valodu. Bet tā nav sistēma. Tā ir bijis vienmēr. Vienmēr ir cilvēki, kam kaut kas nepatīk. Taču tā nav sistēma. Arī tagad nevar runāt par masveida parādību.”
Latvijas Cilvēktiesību centrs pagaidām nav saņēmis sūdzības, ka Ukrainas konflikta dēļ būtu notikuši incidenti uz nacionālā vai rasu naida pamata. Taču, kā uzsver Anhelita Kamenska, šī ir pirmā reize kopš neatkarības atjaunošanas, kad kāda kara situācija tieši vai netieši ienākusi katrā ģimenē. Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kam ir radinieki Ukrainā - gan krievi, gan ukraiņi.
Latvijā dzīvo 46 tūkstoši ukraiņu, no kuriem trešā daļa ir Latvijas pilsoņi, 5% - Ukrainas pavalstnieki, bet 4% citas valsts, tostarp Krievijas pilsoņi.
„Nepilsoņi ir sadalījušies attieksmē pret Ukrainu, pašu ukraiņu organizācijas ir sadalījušās, kas atbalsta vienas vai otras puses politiku. Tie riski ir pietiekami lieli. Ir jācenšas dokumentēt šādus gadījumus pat, ja tās ir dažādas verbālas izpausmes, vai tie ir telefona zvani, vai naidīgi e-pasti. Mums dažkārt liekas, ka tas ir izolēti, bet varbūt tā kopbilde ir daudz nopietnāka nekā mums šķiet,” norāda Kamenska.
Kā atzīst Kamenska, iepriekš bijusi tendence mazināt šādu gadījumu nopietnību un uzsvērt, ka tie ir izolēti vai atsevišķi incidenti. Tomēr pieredze rāda, ka tas tā gluži nav. Daudzi izteikumi nemaz nav tik nevainīgi.
Vēršanās pret cilvēku, arī verbāli tikai tāpēc, ka viņš runā citā valodā, ir citas tautības vai tumšāku ādas krāsu, ir rasisms. Bīstamākais ir tas, ka izteikumi neskar tikai šo indivīdu vienu.
„Līdz ko parādās informācija par šādu gadījumu, tas rada satraukumu plašākā kopienā, cilvēkos, kas runā tajā pašā valodā vai pieder tās pašas tautības, un tas var arī radīt riskus lielākai sabiedrības saliedētībai. Un, ja redzam, kāda bija reakcija ziņu portālos uz Jelgavas gadījumu: jādomā, kā sākotnēji informāciju pasniedza mediji, kāda bija policijas reakcija. Bet mediju komentāros bija ārkārtīgi liela agresivitāte. Bija aicinājumi nosaukt vainīgo meiteņu vārdus, skolu. Tas agresivitātes līmenis bija tāds, ka interneta portāli netika galā ar šie komentāriem un bija spiesti bloķēt komentēšanas iespējas.
Tā kā es domāju, ka šādi gadījumi pašreizējā situācijā ir jāuztver ļoti nopietni. Un neatkarīgi no tā, kāds būs izmeklēšanas rezultāts, amatpersonām ir jādod ļoti skaidrs signāli,” saka Kamenska.
Bieži vien Latvijas problēma ir līdzcilvēku klusēšana un vienaldzīga noskatīšanās, kad kādu aizskar vai apvaino valodas vai tautības dēļ. Kā norāda cilvēktiesību tiesību sargi - nav jēgas no pieņemtajām iecietības deklarācijām un konferencēm par iecietību, ja konkrētajā brīdī mēs nespējam rīkoties.
