- Pansionātā trūkst brīvības
- Lēna virzība uz modeli, lai atgrieztu sabiedrībā
- Grupu dzīvokļi paver iespēju
- Sadarbība ar pašvaldībām buksē
Pansionātā trūkst brīvības
Rīgā, Berģos, Valsts sociālajā aprūpes centrā "Ezerkrasti" šobrīd ir vairāk nekā 80 cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, kas izteikuši vēlmi pēc neatkarīgas dzīves ārpus pansionāta un pieteikušies uz sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem.
Teju puse no šiem cilvēkiem dzīves vietu vēlas Rīgā, jo gluži vienkārši ir piederīgi pilsētai – dzīvojuši šeit arī iepriekš vai arī tuvumā ir radinieki un draugi, kā arī vide ir pazīstama un tuva. Šo cilvēku vidū ir arī krietna auguma vīrs Filips, kurš pansionātos dzīvo vairāk nekā septiņus gadus.
"Līdz 34 gadiem es esmu dzīvojis sabiedrībā, tāpēc esmu skolojies un man ir arī 10 gadu darba stāžs. Kamēr studēju, es piestrādāju par apsargu skolā un, kad beidzu mācīties, strādāju arī lielveikalā. Es pabeidzu vēstures studijas, mans bakalaura darbs bija par ordeņa laika pilīm Livonijā. Tagad, šeit dzīvojot, es internetā meklēju informāciju par viduslaiku pilīm, man ir savs dators un internetu sev nodrošinu.
Tagad man ir 40 gadu, un man gribas atgriezties uz brīvām kājām," saka Filips.
Filips vēl pastāstīja, ka šeit, "Ezerkrastu" pansionātā, viņam pietrūkst vairākas, patiesībā, pavisam ikdienišķas brīvības - tādas kā pastaiga pa pilsētu vēlu vakarā, iespēja piestrādāt, vienkārši došanās pēc pārtikas uz veikalu ap stūri, savas istabas iekārtošana un iespēja tajā pabūt vienam.
Savukārt koši sarkanā adītā jakā tērptā Jūlija pansionātos dzīvo 14 gadus, arī viņas diagnoze saistīta ar garīga rakstura traucējumiem, bet sieviete vaļsirdīgi stāsta, ka šobrīd tiek galā ar savu slimību un spēj to kontrolēt. Tādēļ arī Jūlija gaida savu kārtu uz patstāvīgu dzīvi.
"Esmu labi apārstēta. Domāju, man kaut ko deva arī zāles. Esmu gatava doties savā dzīvē. Man visvairāk pietrūkst darba, gribas kaut kur izpausties.
Mana profesija ir ādas apstrāde. Gribu dzīvot Rīgā, jo šeit esmu dzimusi un uzaugusi," stāsta Jūlija.
Tāpat Berģu ciema meža ieskautajā "Ezerkrastu" pansionātā Latvijas Radio sastapa arī jauno un ļoti apmierināto Artūru. Jaunietis ir arī ratiņkrēslā, taču neviena no kaitēm Artūram nav liegusi labi apgūt datorprasmes.
Lēna virzība uz modeli, lai atgrieztu sabiedrībā
Šobrīd ir ļoti lēna virzība uz modeli, kas ļautu šiem pansionātos mītošajiem cilvēkiem ar garīgiem un psihiskiem traucējumiem atgriezties sabiedrībā. Pansionāta filiāles vadītāja Valentīna Maļcāne apstiprina, ka liela daļa aprūpes centra iemītnieku varētu gana ātri un veiksmīgi integrēties sabiedrībā.
"Sagatavojot šos klientus neatkarīgai dzīvei, mums šeit jānodrošina, lai viņi iemācās un spēj uzkopt savu telpu, sagatavot ēdienu, lai apgūst naudas plānošanu, zināšanas tiesībās un pienākumos, orientēšanos vidē, darba meklēšanas iespējas, datorprasmes un tamlīdzīgi," stāsta Maļcāne.
Deinstitucionalizācijas reformu vienkāršoti varētu dēvēt par cilvēku neievietošanu pansionātos, proti, nodrošināt visus pakalpojumus sabiedrībā un iespēju cilvēkam dzīvot patstāvīgi arī tad, ja sirgst ar psihisku saslimšanu.
No Eiropas Savienības fondiem kopumā šim procesam paredzēti 91 miljons eiro. Vērienīgajā projektā arvien dalību atteikušas četras pašvaldības, to vidū Rīga. Arī pansionāta vadītāja šeit bilst, ka nav skaidrības, kas notiks ar tiem, kas vēlas piedalīties Eiropas finansētajā programmā un par mājvietu izvēlējušies Rīgu.
"Tie klienti, kuri ir dzimuši Rīgā, viņiem šeit ir droša vide un viņiem būs grūti iejusties citā pašvaldībā.
Daļa no viņiem ir šobrīd iestājušies rindā uz grupu dzīvokli tepat Rīgā, bet daļa arī cer uz dalību šobrīd īstenotajā Eiropas projektā," apgalvo Maļcāne.
Eiropas programmā vienai personai, pārceļoties no kāda aprūpes centra uz dzīvi pašvaldībās, paredzēti 14 tūkstoši eiro infrastruktūrai. Pašvaldības Labklājības departamenta sociālās pārvaldes vadītājs Mārtiņš Moors pārliecināts, ka ar to nepietiek.
Rīgā deinstitucionalizācijas process pamazām sākts jau deviņdesmitajos gados, un patlaban kopumā pilsētā ir pieejamas 113 vietas grupu dzīvokļos, dienas aprūpes centros 275 vietas un 35 vietas specializētās darbnīcās, kur šie ļaudis var gūt kādu darba pieredzi, saka Moors. Vienlaikus Moors atzina, ka patlaban gadā vien sešas līdz desmit personas ar garīgiem traucējumiem no dzīves pansionātā atgriežas Rīgas pašvaldībā.
Grupu dzīvokļi paver iespēju
Lai salīdzinātu iepriekš uzklausītās pansionātā sastapto cilvēku vēlmes ar realitāti, devos arī pie cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem, kas jau šobrīd, kā paši saka, dzīvo uz brīvām kājām tepat Rīgā un mitinās grupu dzīvokļos Bolderājā.
Grupu dzīvoklī vienu no nelielajām istabām atrāda brālis ar māsu Eduards un Kristīne. Māsa nemīl nekārtību, tāpēc krāj naudu jaunam, lielākam skapim ar spoguli. Tāpat Kristīne tepat piestrādā veļas mazgātavas darbnīcā, bet Eduards mācās vakarskolā. Šīm, šķietami nelielajām, lietām abi radinieki piešķir lielu vērtību, jo no agras bērnības dzīvojuši pansionātos, turklāt šķirti.
Eduards māsu atradis pirms deviņiem gadiem, un tieši iespēju būt kopā kā pirmo ieguvumu dzīvei ārpus pansionāta nosauc abi radinieki.
Grupu dzīvokļus Bolderājā par savām mājām sauc 24 personas ar garīga rakstura traucējumiem. Pēc dzīves pansionātā 14 gadu garumā pirms vairākiem gadiem šeit nonākusi arī daudzbērnu māte, mazliet kautrīgā Inese
Grupu dzīvokļu ēkā neliels kabinets ir arī nevalstiskās organizācijas "Fonds "Kopā"" pārstāvei Tamārai Vahļinai, kura iezīmē, ka nereti pansionāti cenšas pietuvināt ikdienu normālas dzīvei, taču tas pēc būtības nav iespējams, vienā vietā uzturoties 100 un vairāk cilvēkiem. Vienlaikus Vahļina atzīst, ka grupu dzīvokļos dzīve arī ir kaut kādā mērā reglamentēta.
Sadarbība ar pašvaldībām buksē
Pērn Labklājības ministrija norādīja, ka infrastruktūras veidošana un līdzekļu apgūšana sāksies jau šogad, taču tagad atlikta līdz nākamajam gadam. Vilcināšanās iemesls ir arī lēnais sadarbības līgumu noslēgšanas process ar pašvaldībām. Lielākā daļa projektā nu ir iesaistījusies. Ministrijas eksperts Maksims Ivanovs uzskaita, ka bez Rīgas šajā reformā neiesaistās arī Ciblas, Līvānu un Jaunjelgavas pašvaldības.
Šobrīd arvien plānošanas reģioni izstrādā rīcības plānus. Cita starpā pašvaldībās ir bažas, ka, procesam ievelkoties, cilvēku vajadzību izvērtējumi paspēs novecot.
Tāpat jau šobrīd reģionos pietrūkst speciālistu, to vidū psihiatru, tādēļ pastāv bažas, vai to skaits būs pietiekams, lai nodrošinātu plānotos pakalpojumus, kad cilvēki nokļūs grupu dzīvokļos, teic pašvaldību savienības sociālo jautājumu eksperte Ilze Rudzīte.
Kopumā projekta ietvaros uz dzīvi pašvaldībās no sociālās aprūpes centriem pāriet varētu ap 700 personas ar garīgiem traucējumiem. Otra mērķgrupa ir 1400 cilvēku, kas dzīvo sabiedrībā jau šobrīd, bet nesaņem pakalpojumus.
