Pirms pieciem gadiem “Sniķeru” saimniece Santa Lasmane-Radzvilaviča pat iedomāties nevarēja, ka viss pavērsīsies tieši šādi. Sapnis par lauku sētu bija piepildīts, taču saimniekošanas virziens bija vēl meklējumos. Domu par kazu saimniecību nebija nekādu.
“Sākumā man likās, ka vajag trušus, bites, visu kaut ko, jo kaza tomēr ir lopiņš, pie kura tu esi piesiets,” pastāstīja saimniece.
Taču draugu iedrošināti nogaršojuši kazas pienu un nolēmuši par kaziņas iegādi ģimenes vajadzībām. Lai vai kā, bet līdz ar pirmo kaziņu Boniju mājās ieradušās vēl divas dāmas, jo kaziņu tirgotāja pratusi Santu pierunāt. Tad arī viss sācies, turklāt lielais šķūnis bijis piemērots kazu izmitināšanai.
“Kādam paliek tas kazlēniņš pāri, kādā mazā saimniecībā piedzimis, un saimniece zvana – Santa, nevari paņemt kādu kaziņu? Mēs tā esam viņu iemīlējuši, mums viņa pa galdu danco, kā mēs viņu tagad cepetī liksim? Es saku – jā, man te ir vietas daudz, nu vēl vienu, vēl … Nu, tad pirmajā gadā tā man izdevās kādas padsmit kazas sadabūt ,” atceras Lasmane-Radzvilaviča.
Kā smejas Santa, zinātāji teiktu, ka nekur nederīgas kazas, jo atdāvinātas lielākoties tika mazas, vecas vai slimas kaziņas. Taču ar laiku apgūta kazkopība un nu aplokos ganās veselīgs ganāmpulks. Drīz vien sākuši gatavot arī kazas sieru, iesākumā vien savam galdam un draugu cienastam, taču ar laiku sapratuši, ka tas var būt viens no iztikas avotiem, tādēļ piepulcējušies mājražotāju saimei. Tā kā cilvēku interese par saimniecību ir liela, radusies doma par kaziņas Bonijas kronēšanas svētkiem.
“Nu lai tad brauc, skatās, kā mēs te dzīvojam, kā mēs te rosāmies, kā ar kazām var padraudzēties, sabučoties, samīļoties, kā tas ikdienā notiek,“ savu ieskatu nu jau plašajā kazu saimniecībā atklāj Santa.
Ar balsošanu par gada Bonijas titulu, atrakcijām un siera degustāciju tika aizvadīta visa diena "Sniķeros". Te netrūkst smaidu un pozitīvu emociju, jo, kā uzsver jumurdieši, no "Sniķeriem" nāk gaišums un citādāk nemaz nevarot būt.
Atzinīgi saimniecību vērtē arī Santas draudzene Inita Lapsa. "Viņi šeit ir ienesuši dzīvību, šajā kalnā. Viņi ir parādījuši, cik daudz cilvēks var izdarīt ar divām rokām, kājām, sirdsmīlestību un galvu uz pleciem," atzina Inita.
Lai arī ikdiena nebūt nav viegla, svētku reizē līdz ar viesiem prieks ir arī Santai. Ar lepnumu viņa rāda šī gada Bonijas titula nesēju Freilu un cer, ka šāda veida pasākums “Sniķeru” pagalmā nav pēdējo reizi.
