• Sestdiena, 2017. gada 25. marts
  • Vārda diena: Māra, Marita, Mārīte, Mare
Rīgā 0°C, -- vējš 0m/s

Baltinavas novadā joprojām atceras Abreni un nožēlo dzelzceļa stacijas zaudēšanu

Ieteikt šo rakstu

10 komentāri | Latvijā

Pirms desmit gadiem, pēc gandrīz piecpadsmit neatkarīgajā Latvijā nodzīvotajiem gadiem tika parakstīts robežlīgums starp Latviju un Krieviju. Viens no šīs vienošanās noteikumiem - Latvijai par labu lielajai kaimiņvalstij juridiski jāatsakās no pretenzijām uz bijušā Abrenes apriņķa sešiem pagastiem. Baltinavas novadā, kas kādreiz bija Abrenes apriņķa sastāvā, vietējie joprojām par to atceras un īpaši nožēlo dzelzceļa stacijas zaudējumu.

Atsakoties no Abrenes, Latvija zaudēja 2% no savas teritorijas un ne mazāk svarīgo dzelzceļa mezglu. Bet šodien tam laikam pirms Otrā pasaules kara, kad Abrenes apriņķis vēl piederēja Latvijai, liecinieku palicis pavisam nedaudz.  

“Līdz Krievijai, ja pa taisno skatīties, puskilometrs kāds, bet uz citu pusi - kāds pusotrs kilometrs,” izrādot piemājas apkārtni, stāsta viens no pēdējiem Baltinavas novada Lugavaja ciemata iedzīvotājiem Jurijs.

Līdz Krievijas robežai pārsimts metri, taču vīrieti tas nepavisam neuztrauc, arī neērtības nesagādā. Raugoties pa Jurija mājas logu, redzams vien klajš lauks, dzelzceļa sliedes un aiz tām dažas celtnes jau Krievijas pusē.

Runājot par Abrenes atdošanu Krievijai, Jurijs atzīst - tagad nav vērts spriedelēt, kā būtu, ja būtu.

“Ekonomiski tas nebija pārdomāts lēmums, protams, ka tas nebija izdevīgi Latvijai. Te arī stacija Punduri bija Latvijas pusē. Pitalovo? Protams, labāk, ja mūsu teritorija būtu lielāka, galvenais, ka tur ir dzelzceļa mezgls. Iespējams, ka Latvija par tranzītu kaut ko arī saņem, bet agrāk te bija pārkraušanas punkts, pārkrāva ogles, “kombikormu”. Bet tagad šis dzelzceļš man nekādu civilizāciju nenes,” stāsta Jurijs.

Viņš, vērtējot gan 25 Latvijas neatkarības gadus, gan 10 gadus, kopš Abrene oficiāli pieder Krievijai, atzīst, ka pa šo laiku pierobežas iedzīvotājiem dzīvot ir kļuvis tikai grūtāk. Īpaši tas attiecas uz satiksmi.

“Padomju laikos, kad te nebija robežas, bija labi, sēdies vilcienā un pie meitām uz dejām varēja aizbraukt. Tur restorāns, civilizācija. Arī satiksme bija daudz labāka.  Punduru stacijā vilcieni apstājas, pat ātrais vilciens no Berlīnes. Varēja arī uz Rēzekni uz Kārsavu tikt, taču tagad no šejienes ir ļoti apgrūtinoši izbraukt,” stāsta Jurijs.

“Tā ir Vitebskas zeme, ne latviešu, ne krievu, bet baltkrievu zeme,” saka Jurija māte Marija. Viņa arī ir pārliecināta, ka Abrenes teritorijas atdošana lielajai kaimiņvalstij politiski, iespējams, arī nav bijis pareizs lēmums, taču vietējie iedzīvotāji vēl pirmskara laikā šo teritoriju uzskatījuši par Krievijas zemi. Pensionāre neslēpj - kādreiz stiprās ģimenes saites ar radiem Krievijas pusē tagad ir gandrīz pārtrūkušas.

“Tagad man visi jau tur ir apmiruši, tur - Pitalovā, Pskovā vēl palikusi māsīca, bet tagad uz diviem kruķiem arī tālu nekur neaizbrauksi, ” sūkstās pensionāre.

Šobrīd mazākais Latvijas novads - Baltinava, tagad atrodas pierobežā, taču vēl pirms 2.pasaules kara robeža ar Krieviju atradās 30 kilometrus tālāk no pašreizējās - turpat aiz Kūkovas upes vēl bija Gauru pagasts, kas tolaik arī bija Latvijas teritorija. Taču pēc 2. pasaules kara šī teritorija faktiski skaitījās piederoša Krievijai, un tikai pirms desmit gadiem abas valstis to apstiprināja arī juridiski. Tagad Gauru pagasts ir jau Krievijā.

Baltinavas novada domes priekšsēdētāja Lidija Siliņa, uz kartes rādīdama novada kopumā 22 kilometrus garo kopējo robežu ar Krieviju, ar nožēlu atzīst – šobrīd divu kilometru pierobežas zonā  dzīvo vien divas ģimenes, iedzīvotāju skaits samazinās gan novadā, gan pierobežā.

Kā lielu zaudējumu Latvijai pagasta pārvaldniece min ne tikai 2% Krievijai atdotās zemes, bet arī pierobežas iedzīvotājiem tik nozīmīgā dzelzceļa nonākšanu kaimiņvalsts teritorijā.

“Punduru dzelzceļš, kurš agrāk bija Latvijas, visvairāk saistās ar Abreni. Pa šo dzelzceļu cilvēki brauca uz Ļeņingradu. Arī mani vecvecāki. Tas ir bijis viens no peļņas avotiem. Stāstīja, ka aizvedis 2 - 3 maisus ābolu vai kartupeļu uz Krieviju,  atbrauc vakarā ar naudiņu, un par to naudiņu var izdzīvot mēnesi, ” stāsta Lidija Siliņa.

Uz Pitalovas tirgu tika vesti gan pārtikas produkti, gan sivēni. Savukārt Krievijas purvi un meži vilinājuši ar ogām un sēnēm.

Novada priekšsēdētāja, runājot par Pitalovo, saka “mūsējā Abrene”, kaut gan atzīst - lielajā politikā, iespējams, kādreiz ir kaut kas ir arī jāziedo.

“Es pagājušajā gadā braucu uz Pitalovu. Smagi skatīties. Lauki nav apstrādāti, zeme stāv aizaugusi. Pašā pierobežā līdz pat pirmajam ciemam reāli iedzīvotāju tikpat kā nav. Tāda pamestības sajūta. Pie mums vismaz ir zemes apstrādātas. Vismaz mūsu pagastā zeme nav aizaugusi,” saka Siliņa.

Savukārt Baltinavas vidusskolas ģeogrāfijas skolotājs Imants Slišāns neslēpj - vietējos iedzīvotāju, kuri vēl atceras tos laikus, kad Baltinava atradās Abrenes apriņķa sastāvā, palicis pavisam nedaudz.

“Tā ir vēsturiskā atmiņa, jo mēs, Baltinavas novads, esam daļa no bijušā Abrenes apriņķa. Savulaik Abrenes pilsētas ģerbonī bija pakavi, un arī mūsu novadā ģerbonī ir trīs pakavi. Tiem ir dažādas nozīmes, bet viena no tām - atgādināt, ka mēs esam daļa no bijušā Abrenes apriņķa,” stāsta skolotājs.

Kopš Saeima pilnvaroja Ministru kabinetu parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas un Krievijas līguma projektu par abu valstu robežu, atsakoties no Abrenes, februārī aprit desmit gadi. Lai arī toreiz pret robežlīguma parakstīšanu tika rīkotas pat protesta akcijas, šodien par bijušo Latvijas teritoriju liecina vien pāris latviski nosaukumi kartē taipus robežas.

Komentāri (10)

Kŗemilek

Tā nu tas ir. Abrenes bezierunu atdošana ir, iespējams, pat lielākais kauna traips uz 4. maija republikas mundiera.

Hm...

Tas ir kauna traips uz tavu draudziņu sejām - Tautas partijas, ZZS un Saskaņas, kuri nobalsoja par atdošanu.
Jaunais Laiks un NA balsoja pret.

Veronika

Latvijai ne silts ne auksts no tās teritorijas. Esmu cēlusies no tās puses, tikai vairāk uz Balvu pusi. Mana sādža tukša un aizaugusi, apkārt bija vēl trīs sādžas, kuras arī tukšas. Aiz meža, apmēram 7 km, bija vēl 3 sādžas, kuru vietā jau saaudzis mežs... Tās ir tikai vietas , kur esmu bijusi. Domāju, ka tālākā apkārtnē tāda pati postaža, ja tikai varbūt pa kādam pensionāram ir palikuši. Cita ienākumu avota jau tur nav, tātad nav arī dzīves.

Neslāvs

Dorogaja Veroņika, latvieši nekad nav dzīvojuši sādžās, tās būs bijušas pirmo okupantu- vecticībnieku kolonijas.

Diez vai Abrenes atdošana

bez tautas nobalsošanas ir īsti likumīga. Manuprāt, Satversmes 3. pants neparedz Saeimai tiesības mainīt Latvijas teritoriju tikai uz no jauna noslēgtu starptautisku līgumu pamata.

rolis

Satversmes tiesa, kas skatīja šo jautājumu, tev nepiekrīt.

Kŗemilek

Abrenes atdošana Krievijai bija vienīgais pareizais solis. Viss notika absolūti likumīgi un pareizi, ja to vērtē no starptautisko likumu viedokļa, un tieši tāpēc tas ir lielākais kauna traips uz 4. maija republikas mundiera, jo pēc atdošanas paši Abrenes atdevēji, kas, atkārtošu, bija jādara saskaņā ar likumiem, turpina raudāt, ka kāds viņiem to Abreni negodīgi esot atņēmis.

Kŗemilek

Atbilde Diez vai Abrenes atdošana

fzss

tā robeža ir ka ķīlis- varēja taču Birkavs taisnāku sarunāt !!!!

Rolis

Varētu padomāt, ka dzelzceļš ir kaut kāda panākumu garantija. Latvijā ir pa pilnam vietu ar dzelzceļa stacijām, bet sūdainu ekonomiku un demogrāfiju.

Pievienot komentāru

Pievienot atbildi

Komentēt vari arī ar savu draugiem.lv vai Facebook profilu!

Atlikušo simbolu skaits: 1000