Latvijas Radio šonedēļ ik rītu vēstīja, kā pašvaldības izprot tām ar likumu uzlikto pienākumu līdzīgi kā par ielām un parkiem gādāt arī par kapsētām. Kā izrādās, atdusas vietas pašvaldības nevēlas uzturēt no kopējā budžeta naudas, bet gan iekasēt to no tuviniekiem, kam jārīko bēres.
Pieticīgākās ir vietvaras Latgalē, kur liela daļa par kapu ierādīšanu neprasa neko. Tomēr arī šajā reģionā pilsētu tuvumā mēdz iekasēt pat 210 eiro par ģimenes kapavietas ierādīšanu. Tādu summu daudzi samaksāt nespējot, tādēļ Latgalē izzūd dzimtas kapu tradīcija, jo aizgājējiem vietu pērk pa vienam. Savukārt Rīga par četrvietīgu kapu prasa pat vairāk nekā 1000 eiro.
Vēl tālāk gājušas pašvaldības citos reģionos, papildu kapa ierādīšanas maksai liekot ik gadu šķirties arī no nomas maksājuma par nosprausto vietu.
Tiesa secina, ka var prasīt nodevu, nevis nomas maksu
Augstākā tiesa šajā jautājumā netieši iedziļinājusies kādā tiesvedībā, un lēmumā secināts, ka kapu nozarē nomas attiecības pastāvēt nedrīkst.
Kā stāsta tiesnese Jautrīte Briede, Augstākā tiesa pētīja, kas īsti ir kapsētas, un secināja, ka kapsēta ir publiska lieta. "Tas izriet arī no tiesību normām, piemēram, teritorijas plānošanas noteikumiem. Turklāt arī tradicionāli kapsētas Latvijā ir uzskatāmas par publiskām lietām.
Tāpēc, ņemot vērā parašu tiesības, kas Latvijā vēsturiski veidojušās, kā arī pašvaldības pienākumu kā autonomo funkciju gādāt par kapsētu uzturēšanu, mēs secinājām, ka tas ir publisko tiesību jautājums,» skaidro Briede.
Pēc tiesas ieskata, par atsevišķām kapavietām varētu prasīt nodevu, nevis nomas maksu.
Taču visas iespējamās nodevas jau ir noteiktas likumā, un tur nav teikts, ka pašvaldības drīkstētu iekasēt naudu par kapavietām.
Kapu nodevas likumā nav, tādēļ tādu nedrīkst piemērot
«Tas arī ir pareizi, ka likumā tādas nodevas nav, jo, nudien, ko tad mēs darītu ar tiem mirušajiem cilvēkiem – atstātu saulē sildīties?!» tā Latvijas Universitātes (LU) Juridiskās fakultātes docents Edvīns Danovskis retoriski vaicā, kā būtu jārīkojas gadījumos, ja tuvinieki par kapavietu samaksāt nespētu. Arī viņš līdzīgi kā tiesnese Briede atgādina likumā noteikto, ka kapsētu izveide un uzturēšana ir pašvaldības autonomā funkcija.
"Pašvaldībai par saviem līdzekļiem jānodrošina šīs funkcijas īstenošana,» saka Danovskis. Viņš gan piebilst, ka likumā var būt paredzētas tiesības pašvaldībai prasīt nodevas šīs funkcijas realizācijai, tomēr tad tām arī jābūt noteiktām likumā.
«Pieļauju, ka prakse pašvaldībām prasīt tādus maksājumus izriet no aplama uzskata, ka līdz šim slēgtie līgumi ir civiltiesiski līgumi. Tā tas nevar būt!
Tāpēc Augstākā tiesa visnotaļ pamatoti un izsvērti nolēmumā argumentē, ka kapsēta nav civiltiesiskās apgrozības objekts, bet gan publiska lieta,» vērtē LU pētnieks.
Danovskim piekrīt arī valsts pārvaldes un pašvaldību jautājumu eksperts un ilggadējs tieslietu ministru padomnieks Arvīds Dravnieks. Viņš norāda, ka kapavieta atšķirībā, piemēram, no pludmales apmeklējuma cilvēkiem nav brīvas gribas un izvēles jautājums. Ja rodas diskusijas, vai par kapiem likt maksāt, atbilde jāmeklē likumos. Ja tur tas pašvaldībām nav atļauts, tad prasīt maksu nedrīkst, saka Dravnieks, piebilstot, ka ar vietvaras budžeta veidošanu sabiedrība jau vienreiz samaksā par autonomo funkciju īstenošanu.
Ministrija pašvaldību pusē; eksperti rosina nemaksāt un iet uz tiesu
Tomēr Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) pagaidām nostājusies pašvaldību pusē, jo Augstākā tiesa nav pieņēmusi blakuslēmumu, ka tādi maksājumi ir prettiesiski. Tā atzīst ministrijas Pašvaldību departamenta direktors Aivars Mičuls:
«Šajā gadījumā, veicot iznomāšanu, pašvaldība darbojas publisko tiesību jomā, tomēr tajā pašā laikā tiesa nav secinājusi, ka tāda rīcība ir prettiesiska. Ja nepastāvētu nekāda maksa, nebūtu iemesla kapavietas rezervēt, piemēram, abu laulāto apglabāšanai. Tā mēs nonāktu situācijā, ka visi jāapbedī pēc kārtas.»
Jautāts, ko darīt tuviniekiem, kad pašvaldība par kapu pirms bērēm prasa naudu, Danovskis saka: «Nemaksāt acīmredzot. Jo man ir grūti iztēloties situāciju, kad kāda pašvaldība atteiktu iespēju kapsētā apglabāt mirušu cilvēku tikai tādēļ, ka viņa tuvinieki nespēj samaksāt noteikto nomas maksu.»
«Arī tīri pilsoniski man tāda situācija liekas nepieņemama, jo,
ja nu vispār mūža laikā vai pēc tā beigām mums ir tiesības kaut ko saņemt no pašvaldības, tad tos divus kvadrātmetrus zemes sešu pēdu dziļumā bez maksas jau nu gan,» piebilst Juridiskās fakultātes docents.
Tāpat apņēmīgākie var vērsties tiesā, apstrīdot daudzo pašvaldību, iespējams, prettiesiskos saistošos noteikumus. Tādai lietai gatava arī Augstākā tiesa, jo, kā atzīst tiesnese Briede, līdz šim tiesa izteikusies tikai par to, vai konkrētais kapu jomas strīds izskatāms administratīvā vai civilprocesuālā kārtībā. «Ja kāda persona tad nāks uz administratīvo tiesu jau konkrēti ar jautājumu, var vai nevar prasīt maksu, tiesai uz to būs jāatbild,» saka Briede.
Naudu iekasē tikai no labticīgajiem tuviniekiem
Stāsti par to, cik veikli pašvaldības uz aizgājēju tuvinieku rēķina atradušas veidu, kā rūpēties par kapsētām, atklāj vēl kādu šķautni. Proti, ka domes naudu iekasē tikai no labticīgajiem, kas tuvos apglabā pēdējos gados, savukārt pie iepriekš ierādīto kapavietu atbildīgajiem nemaz nevēršas.
Pēc izskanējušajiem ierakstiem kāda kuldīdzniece Latvijas Radio ziņoja, ka viņai ap 15 eiro ikgadējā noma sākta prasīt pēc vīra apbedīšanas.
Kad vienugad viņa maksājumu kavējusi par pāris mēnešiem, saņēmusi vēstuli par domes vēršanos pie parādu piedzinējiem.
Tikmēr sievietes draudzenei, kas radus apglabājusi iepriekš, nomas maksa līdz šim prasīta nav.
