- Pārvēršot baznīcu padomju studentu klubā, priekšmetus pārvieto, kur nu kuro
- Foto - vienīgā liecība par baznīcas kādreizējo iekārtojumu
- Lutera baznīcā Anglikāņu baznīcas altāris aizvieto mīklainos apstākļos nodegušo
- Sākotnējās šaubas lauž līdzjūtība pret otru draudzi
- Vēsturiska liecība iedvesmo gaidāmā altāra dizainu
Pārvēršot baznīcu padomju studentu klubā, priekšmetus pārvieto, kur nu kuro
„Faktiski tā ir tāda vēsturiskas netaisnības izlabošana gandrīz… Protams, mēs abas - gan Anglikāņu, gan Lutera draudze - esam bijuši padomju režīma upuri, un abi esam pazaudējuši altārus, un mēs varam to griezt par labu tādā ziņā, ka Anglikāņu baznīcas altāris atgriežas mājās”.
Tā gaidāmo priecīgo notikumu - Anglikāņu baznīcas altāra atgriešanos mājās raksturo mācītāji Jāna Jēruma-Grīnberga un Linards Rozentāls.
Ar šo skaisto gotiskā stila altāri saistās īpašs stāsts. Svētā Pestītāja Anglikāņu baznīcā tas uzticīgi kalpoja 100 gadus, līdz pagājušā gadsimta 60. gados padomju režīms baznīcu pārveidoja par Rīgas Politehniskā institūta Studentu klubu un reliģiskos priekšmetus pārvietoja kur nu kuro.
Altāris mājvietu rada Torņakalnā, Lutera baznīcā, kuras altāris savukārt tolaik bija mīklainā veidā izdedzis. Tagad – 50 gadus pēc šī notikuma – abas baznīcas vienojušās, ka Anglikāņu baznīcas altāris atgriezīsies mājās, bet Lutera baznīca darinās jaunu altāri.
Vispirms Latvijas Radio dodas uz Svētā Pestītāja Anglikāņu baznīcu Vecrīgā. Ir vēl rīts, un baznīcā tieši tobrīd notiek mēģinājums drīzumā šeit gaidāmajam koncertam. Pa lielajiem logiem līst saules gaisma, skaisti izgaismojot dievnama centrā esošās ērģeles. Tieši tās nu jau teju 30 gadus, atceļojušas no ārzemēm kā dāvinājums, atrodas kādreizējā altāra vietā.
Par altāri savukārt nu jau daudzus gadus kalpo vienkārši galds, kas atrodas ērģeļu priekšā un aiz kura novietots krusts.
Draudzes mācītāja Jāna Grīnberga-Jēruma uzbur ainu, kā baznīcā izskatīsies, kad tajā atgriezīsies oriģinālais altāris un atkal aizpildīs tam paredzēto nišu pie austrumu sienas, bet ērģeles tiks pārvietotas pie ziemeļu sienas. Tā kā altāris ir daudz zemāks par ērģelēm, skatam atklāsies arī visskaistākais dievnama logs, ko šobrīd ērģeles aizsedz.
Foto - vienīgā liecība par baznīcas kādreizējo iekārtojumu
Jāna Grīnberga-Jēruma rāda pirmskara fotogrāfiju pie baznīcas sienas, kas ir vienīgā liecība, kurā redzams viss kādreizējais baznīcas interjers. Lai parunātos klusākā gaisotnē, dodamies uz Svētdienas skolas telpām; mācītāja no sienas noāķējusi un līdzi ņēmusi unikālo fotogrāfiju, kuru tad arī kopīgi aplūkojam.
„Te mēs redzam baznīcu kaut kādā brīdī pirms Otrā pasaules kara, bet mēs pat īsti nezinām, kad tas ir. Ir bijis kaut kāds svinīgs gadījums, jo te ir vīrieši uniformās, baznīcā ir meijas. Tā ir vienīgā mūsu liecība, kāda baznīca izskatījās tolaik," stāsta Jāna Grīnberga-Jēruma.
"Un tā ir pavisam, pavisam savādāka nekā tagad, vismaz tas interjers, jo te ir altārītis austrumu galā, kā tas ir ierasts, un tas ir ļoti skaists – tādā gotiskā viktoriāņu laika stilā angļu mākslinieka darināts. Un tas tieši būvēts tā, lai aizpildītu to nišu, kur šobrīd ir ērģeles. Tas ir ļoti labs instruments, ko mums uzdāvināja mācītājs Ardens Haugs tad, kad 90. gados atjaunojās draudze. Tā ir ļoti skaista dāvana," viņa atklāj.
Oriģinālās baznīcas ērģeles, tāpat kā altāris, padomju laikā arī demontētas no baznīcas, daļa no tām šobrīd atrodas Ķemeru baznīcā, bet ir stipri bojātas. Anglikāņu baznīca vecās ērģeles necentīsies atgūt, jo šobrīd esošās ir ļoti kvalitatīvas, tām tikai tiks pamainīta atrašanās vieta.
„Mēs savējās ērģeles noteikti gribam paturēt, bet tās būs šeit, ziemeļu pusē, un atjaunosim altāra telpu, kāda tā ir fotogrāfijā redzama, nu, protams, cik jau mēs tagad to varam.
Pirmkārt, altāris bija daļa no sākotnējā projekta, otrkārt – tagad ienākot baznīcā, cilvēki vispirms ierauga ērģeles. Mums ir lielais krusts, bet tas kaut kā saplūst ļoti lielā mērā ar tām ērģelēm, tas vizuāli īpaši neizceļas, un līdz ar to telpai faktiski nav baznīcas ārējā tēla, vizuāli tā vēl arvien vairāk izskatās pēc koncertzāles. Mēs gribētu atjaunot to, ka šī vieta jebkuram cilvēkam, kas ienāk šeit iekšā, rada skaidru priekšstatu, ka šī ir baznīca, ka šeit tiek Dievs lūgts, un altāris ir centrā.
Es esmu viņiem Torņakalnā ļoti pateicīga par atsaucību un par to, ka viņi ir sapratuši, kāpēc tas ir svarīgi," pateicas Jāna Grīnberga-Jēruma.
Lutera baznīcā Anglikāņu baznīcas altāris aizvieto mīklainos apstākļos nodegušo
Lai uzzinātu ko vairāk par altāra dzīvi Lutera baznīcā un aplūkotu, kāds tas izskatās, Latvijas Radio dodas uz Torņkalnu satikt mācītāju Linardu Rozentālu.
Tā kā ir dienas pirmā puse, baznīca vēl ir ciet, mācītājs to atslēdz, izejam cauri priekštelpai un nonākam tieši baznīcas altāra daļā, kuras centrā tad arī ir mūsu raidījuma galvenais varonis – Anglikāņu baznīcas altāris, kas kopš padomju laika mājvietu radis šeit, Lutera baznīcā.
Altāris darināts no tumša koka, to rotā izsmalcināti kokgriezumi, kas ataino dažādus it kā mežģīnēs savītus ornamentus.
Kādā ceļā tas nonāca šeit un kur palika pašas Lutera baznīcas altāris – stāsta mācītājs Linards Rozentāls:
„Altāris, ko mēs redzam tagad, šeit atrodas kopš 1967.gada. Šogad tie ir tieši 50 gadi. Protams, ka baznīca ir uzcelta daudz senāk – 19.gadsimta pēdējā desmitgadē, un padomju režīma apstākļos, 1965.gadā, kas bija laiks, kad ļoti daudzas baznīcas tika slēgtas un vajātas, arī mūsu baznīcas altārtelpā, visticamākais, tika iemests degmaisījums un izcēlās ugunsgrēks.
Tikai laimīgas sagadīšanās dēļ neizdega visa baznīca. Uguns pilnībā iznīcināja visu altārtelpu, nodega altāris, palika pelnu čupa, bet uguns tālāk neizplatījās, pat kancele palika neskarta. Baznīca palika bez altāra, kurš tai bija bijis no uzcelšanas."
"Mums ir saglabājušās vecā altāra fotogrāfijas, un daudz cilvēku vēl šobrīd ir mūsu vidū, kas ļoti labi atceras, kāds tas izskatījās, daudzi ir iesvētīti pie tā. Vecais altāris bija daudz lielāks, ļoti augsts ar milzīgu altārgleznu. Tas viss gāja pazušanā. Es nezinu ļoti detalizēti, kādā veidā šeit tika novietots Anglikāņu baznīcas altāris (tas ir stāsts, kas vēl jāatklāj), bet kaut kā izdevās šo altāri, kas nekādā veidā neiederas Lutera baznīcas interjerā, šeit tomēr novietot," stāsta mācītājs.
Sākotnējās šaubas lauž līdzjūtība pret otru draudzi
Linards Rozentāls aicina altāri aplūkot tuvāk, jo izrādās – lai tas izskatītos lielāks un majestātiskāks Lutera baznīcas interjerā, tas ir nedaudz pārveidots, proti, paplatināts – tā abās pusēs klāt pieliekot pārzāģēta pērmindera krēsla fragmentus, tas atklājies pavisam nesen:
„Mēs ar Anglikāņu baznīcas pārstāvjiem mēģinājām saprast, kā tas vispār ir izveidots, un nesapratām, kas šis tāds ir… Līdz konstatējām, kas tas ir pērmindera sols, kas ir pārzāģēts un pielikts altārim no abām pusēm," stāsta mācītājs.
Protams, pa daudzajiem gadiem draudze pie altāra ļoti pieradusi, tas jau šķiet gandrīz neatņemama Lutera baznīcas daļa, tāpēc, kad sākotnēji Anglikāņu baznīca izteikusi vēlmi altāri atgūt, tas šķitis kas ļoti grūti īstenojams:
„Protams, no sākuma tas likās ļoti neparasti, kā mēs tagad šo altāri varam atdot, mums taču nekā vietā nav un kā to vispār var risināt. Bet
lūzums bija vienā brīdī, kad mēs piepeši sapratām vienkāršu lietu – ja nu mūsu altāris atrastos kādā citā baznīcā un mums tā vietā būtu vienkārši galds, tad, protams, mēs gribētu, lai altāris atgriežas mājās.
Un tādā veidā mēs sadzirdējām arī pēc būtības to, ko saka Anglikāņu draudze," viņš atklāj.
Vēsturiska liecība iedvesmo gaidāmā altāra dizainu
Likumsakarīgi uzreiz radās jautājums – kas Lutera baznīcā būs atdotā altāra vietā. Linards Rozentāls stāsta, ka apsvērtas divas iespējas – vai nu atjaunot tās kādreizējo oriģinālo altāri, kas padomju laikā sadega, vai domāt par kaut ko pavisam jaunu. Svaru kausi nosvērās par labu otrajam variantam, un impulsu tam deva arī kāda vēsturiska liecība.
„Baznīcas projektā, kas ir izstrādāts 1888.gadā, mēs atradām, ka šeit baznīcā, altārtelpā, bija paredzēts sākotnēji ļoti vienkāršs, necils altāris, kas vairāk līdzinās tādam palielam galdam, aiz kura stāv krusts, un šajā zīmējumā mēs piepeši ieraudzījām to iespēju, ka mēs varam atgriezties pie šī paša, paša sākotnējā altāra veida," izklāsta Rozentāls.
"Šobrīd aizvien laikmetīgāki kļūst altāri, pie kuriem var ne tikai stāvēt, vai nu ar seju pagriežoties pret cilvēkiem vai ar muguru, bet tādi, pie kuriem var stāvēt no abām pusēm. Tas nozīmē, ka ir iespējams vadīt dievkalpojumu, stāvot aiz altāra un visu laiku esot acu kontaktā ar cilvēkiem. Līdz ar to
altāris ir ne tikai kaut kas, kas atrodas altārtelpas galā, bet kā kaut kas, kas atrodas mūsu vidū. Un tā ir tā izjūta, ka Dievs ir nevis kaut kur tālu prom, bet Viņš ir mūsu vidū," viņš skaidro.
Lai īstenotu ideju, Lutera baznīca jau bija izsludinājusi altāra dizaina konkursu, diemžēl pieteikumu skaits bija nepietiekams, lai varētu izdarīt izvēli, un drīzumā tiks izsludināts jauns konkursa termiņš:
„Mēs nevēlamies steigties. Mums nav mērķa jauno altāri izveidot līdz kādam noteiktam datumam. Mūsu interese ir atrast vislabāko piedāvājumu, ko akceptētu visa mūsu draudze. Veco altāri mēs vēlamies mainīt uz kaut ko ļoti labu, uz kaut ko ļoti atbilstošu un cienījamu," norāda mācītājs.
Drīzumā Lutera baznīca plāno izsludināt jaunu altāra projektu konkursa termiņu, par kuru informācija būs atrodama draudzes interneta vietnē. Arhitektiem tā ir unikāla iespēja radīt paliekošu un ļoti īpašu vērtību, jo altāris ir ikvienas baznīcas centrs, kas apvieno visu un visus.
Arī Anglikāņu baznīca ir cerība uz konkursa veiksmīgiem un radošiem rezultātiem, kas ļautu mājās sagaidīt savu pirms 50 gadiem zaudēto altāri.
