Valsts asinsdonoru centrs jaunas telpas meklē jau apmēram gadu, un Merķeļa 11 beidzot šķita īstās. Rīgas centrā, liela cilvēku plūsma, sabiedriskais transports, netālu – Latvijas Universitāte, kuras studenti varētu būt potenciālie donori. Un arī zema nomas maksa, jo telpas pieder Valsts nekustamajiem īpašumiem, tās mēnesī izmaksātu vien nepilnus 200 eiro.
Pa logu redzams, ka telpas ir jau pilnībā iekārtotas. To pielāgošana asinsdonoru centra vajadzībām izmaksāja 13 tūkstošus eiro. Tomēr donoru punktu neatvēra decembra vidū, kā bija iecerēts – Veselības inspekcija atteikusi reģistrāciju, jo telpas nav pieejamas invalīdiem, kā to prasa likums.
Centra vadītāja Iveta Ozoliņa, kura pēc skandāla par iespējamo C hepatītu donoru asinīs uz laiku atstādināta no amata pienākumu pildīšanas, cerējusi uz izņēmuma statusa piešķiršanu: “Tur būtu jābūt kādiem citiem kritērijiem, atvieglotākiem attiecībā uz šo pieejamību, jo cilvēks ratiņkrēslā nevar nodot asinis, viņš nevar klasificēties kā donors.”
Asinsdonoru centrā gan skaidro – tiešām daudzi invalīdi nedrīkst būt asins donori, bet ne visi. Un arī veselības inspekcija paliek pie sava. “Ja nebūs vides pieejamība, šī ārstniecības iestāde netiks reģistrēta ārstniecības iestāžu reģistros,” saka Veselības inspekcijas Ārstniecības iestāžu kontroles nodaļas vadītāja Konstantija Reinfelde.
Telpu apsaimniekotājs piedāvā divus risinājumus. “Viens ir izbūvēt kustības ceļu cilvēkiem ar ierobežotām vajadzībām, kas ir principā uzbrauktuve. Un otrs ir mobilais pārvietojamais pacēlājs, kas ir daudz lētāks variants un būtu arī ērtāks risinājums. Lētākais variants varētu būt līdz 5 000, dārgākais – virs 20 000 [eiro],” stāsta VNĪ komunikācijas projektu vadītāja Zane Rašmane.
Viens no iespējamiem variantiem – Valsts nekustamie īpašumi šīs izmaksas sedz un vēlāk pievieno nomas maksai. Veselības ministrija papildu līdzekļus šim mērķim asinsdonoru centram nesola.
“Izvēloties ēku, kas nav celta kā ārstniecības iestāde, kas ir celta 20.gadsimtā sākumā un nav vides pieejamības, kas ir pamatprasība ārstniecības iestādēs, ir jāsaprot, ka tas prasa uzreiz būtiskus finanšu ieguldījumus, lai nodrošinātu šīs prasības – liftus, pacēlājus vai uzbrauktuves. Jautājums, vai asinsdonoru centram bija pietiekami finanšu resursi, lai varētu šādā vietā savu centru veidot,” norāda Veselības ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders.
Atstādinātā vadītāja sarunā ar Latvijas Televīziju apliecināja, ka līdzekļu šim mērķim pietiktu, bet viņas vietas izpildītāja Anita Daugavvanaga domā citādi: “Ņemot vērā mūsu sarežģīto finansiālo situāciju, pašreiz tiek meklēti finanšu avoti.”
Viņa atzīst – izskata arī iespēju meklēt citas telpas, bet tad Merķeļa ielā ieguldītie 13 tūkstoši būs izmesti vējā. Tādā gadījumā Veselības ministrija vērtēs, kurš vainīgs un kā šos līdzekļus atgūt. “Acīmredzot, jā, tiesvedības ceļā lemt par šo līdzekļu atgūšanu,” apstiprina Šneiders.
Atstādinātā vadītāja ir pārliecināta – tomēr līdz galam jāiekārto Merķeļa ielas telpas: “Tās telpas ar steigu ir vajadzīgas, jo es zinu, ka specializētajam autobusam bija paredzēts šajā gadā kapitālais remonts. Tas visu laiku plīst, un ir vajadzīga vieta centrā, kur pieņemt donorus. Bet pateikt, ka jau ieguldītie līdzekļi ir nevajadzīgi, tā gan būs līdzekļu izšķērdēšana, jo jebkuras jaunas telpas arī prasīs ieguldījumus.”
Iveta Ozoliņa gan šobrīd lēmumu pieņemšanā nepiedalās. Pret viņu ierosinātas divas disciplinārlietas – saistībā ar C hepatīta skandālu un kādiem finanšu jautājumiem, kas abas apvienotas vienā. Tās rezultāti gaidāmi marta sākumā.
