Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) lietas ierosina vien tad, ja saskata tam pamatu.
Kopš 1997. gada, kad Latvija ratificēja Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, aptuveni 97% sūdzību pret Latvijas valsti ir noraidīti, lietu nemaz neierosinot. 202 lietas ir izskatītas, un 103 no tām valsts atzīta par vainīgu. Biežākie pārkāpumi bijuši par cilvēka tiesībām uz brīvību un drošību, piemēram, nepareizu drošības līdzekļu piemērošana. Kompensācijās cietušajiem kopumā prasīts izmaksāt teju 1,8 miljonus eiro.
Imantas hakera jeb Denisa Čalovska lietas spriedums ir tikai viens no vairākiem ECT lēmumiem, kurā arī nāksies maksāt kompensāciju.
Piemēram, pirms mēneša atzīta Latvijas valsts vaina gadījumā par orgānu izņemšanu mirušam cilvēkam bez tuvinieku ziņas.
Pirms 12 gadiem kāds vīrietis smagi cieta auto avārijā. Pēc nāves no viņa ķermeņa izņēma abas nieres un liesu. Vīrieša māte nolēma tiesāties ar valsti. Eiropas cilvēktiesību tiesa konstatēja – izņemot mirušā orgānus, nevis pārkāpts likums, bet gan pati likuma redakcija tolaik bijusi nepilnīga. Tagad tas nedaudz koriģēts, taču likuma būtība nav mainījusies.
Pašreizējā likuma būtība ir šāda – ja cilvēks dzīves laikā iedzīvotāju reģistrā norādījis, ka ļauj vai gluži pretēji – liedz pēc nāves izmantot savus orgānus, tad viņa gribu obligāti ņem vērā. Ja cilvēks to nav veicis, stājas spēkā piekrišanas prezumpcija – proti, ieraksta neesamība ir automātiska piekrišana orgānu izmantošanai. Ceļā vēl var stāties tuvinieki, uzrakstot iesniegumu ar aizliegumu. Taču, ja radinieki tādu neiedomājas uzrakstīt pirms pacienta nāves, mediķiem nav pienākuma atļauju vaicāt. Viņiem tikai jāpārbauda informācija reģistrā. Reālajā dzīvē gan piekrišanu tomēr prasot, ja radi ir tuvumā. Bet tā kā orgāni no mirušā ķermeņa jāizņem nekavējoši, tad tam ne vienmēr pietiek laika.
„Miris cilvēks ir miris cilvēks. Viņa organisms sadalās. Viss. Tas vairs nav donors,” saka Latvijas Transplantācijas centra transplantologs Jānis Bicāns.
Bicāns piekrišanas prezumpciju uzskata par pareizu un nedomā, ka likumā būtu jāveic izmaiņas, kas obligāti prasītu radinieku akcepta saņemšanu. Cilvēkam dzīves laikā pašam bijusi iespēja izdarīt izvēli. Tādās pat domās ir arī Veselības ministrija. „Ja šie tuvinieki nav tuvumā, tad jūs ļoti labi saprotat, ka ir laika faktors, kad orgānus varētu izmantot transplantācijā. Un tomēr mediķu uzdevums ir palīdzēt dzīvajiem cilvēkiem, un, protams, ar cieņu izturēties pret mirušajiem,” saka Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktors Ēriks Miķītis.
Šie ir iemesli, kādēļ piekrišanas prezumpcija attiecībā uz orgānu izmantošanu pēc cilvēka nāves likumā netiks mainīta. Gadā par orgānu donoriem pēc nāves kļūst 30 -40 cilvēku.
Ārsts arī norāda – viņš savā praksē nav pieredzējis nevienu gadījumu, kad potenciālais donors būtu reģistrā norādījis vēlēšanos vai liegumu orgānus ziedot. Un tas nav liels pārsteigums, jo oficiāli savu viedokli reģistrējuši vien daži simti iedzīvotāju.
