Pārkāpjot simtgadīgās mājas slieksnim, pārņem sajūta, ka Arnolds Burovs tepat vien ir un tūlīt varēs sastapt pašu meistaru. Leļļu mājā viss ir saglabāts tieši tāpat kā režisora dzīves laikā - uz galdiņa noliktās brilles, nupat saņemtā vēstule no dzīvesbiedres Eleonoras Dūdas, turpat burtnīcas ar makšķerēšanas piezīmēm, viss kārtīgs un katrai lietai sava vieta.
„Nekas šeit nav mainīts. Pat drēbes, dvieļi, kāda zeķīte uz mūrīša malas - tas viss ir Arnolda Burova. Kā ir bijis, tā ir, mēs nemainām tieši tāpēc, lai saglabātu šo auru,” skaidro "Leļļu mājas" gide Agnese Ģērķe.
Vienīgi atšķirībā no Burova laika ir tāda, ka telpas ir papildinātas ar meistara darinātajām lellēm. Burova lelles ir izdzīvojušas divas dzīves - viena kopā ar autoru, otra, nonākot lauku mājā Vestienā.
Burova muzeja vadītāja Jolanta Bardziņa stāsta, ka, piemēram, lellītei Anša mammai no „Pasakas par vērdiņu” varētu būt jau 45 gadi, jo filma ir uzņemta 1969.gadā.
Burova lellēm nejaušību nav - rūpīgi izstrādāta katra detaļa, vai tas būtu galvenais personāžs, vai tēls parādās vien uz īsu brīdi.
Nākamgad 29.aprīlī Arnoldam Burovam apritēs simts, tāpēc Leļļu mājā jau tagad pošas lielajam notikumam. Vestēniešiem daudz ieceru, kā paplašināt unikālo kolekciju, lai leģendārā režisora, leļļu filmu meistara un scenogrāfa vārds nebūtu svešs arī jaunākajām paaudzēm.
