"Materiālu ļoti daudz, 10 500 vienību aptuveni. Mēs ar Dzintaru to vētījam un skatāmies, bet, protams, ka šis arhīvs ir unikāls. Un tas ir unikāls tāpēc, ka vēsta par visu Vīgneru dzimtu," saka Inese Žune.
Ar muzeja mākslas ekspertiem Inesi Žuni un Dzintaru Gilbu sarunājos muzeja pagaidu krātuvē, kur pašlaik atrodas lielākā daļa no Leonīda Vīgnera arhīva. Visapkārt izvietotas kastes ar notīm, programmām, afišām, grāmatām, skaņu ierakstiem, arī piemiņas lietām. Muzeja speciālisti to visu šobrīd apstrādā pēc muzeja noteikumiem, un pēc tam arhīvs radīs vietu muzeja krājumā.
Unikāls tas arī ar to, ka vairāk nekā pusgadsimtu atradies vienā vietā – Leonīda Vīgnera dzīvoklī, nekas no materiāliem nav noklīdis vai cietis kādos laikmeta griežos.
"Šeit ir materiāli par dažādiem laikmetiem, sākot ar carisko Krieviju, ar Latvijas laiku, ar 1940.gada padomju laiku, ar vācu laiku, pēckara padomju laiku un atkal neatkarīgās Latvijas laiku. Tie materiāli dzīvoklī visi bija vienuviet, tāpēc arī tāds unikāls kultūras slānis, ko bija prieks lobīt un meklēt pērles, kuras tur bija ļoti lielā skaitā," uzsver Dzintars Gilba.
Viena no pērlēm, piemēram, ir ar zīmuli fiksētie nošu pieraksti dažādos latviešu dzejnieku krājumos. Var iztēloties, ka Leonīds Vīgners, krājumu lasot, pēkšņi iedvesmojies no kāda dzejoļa, un tūlīt pat klāt uzskicējis melodiju.
"Mani tas tiešām pārsteidza, un es nevaru par to beigt brīnīties, ka viņš tiešām bija tādā ziņā ļoti ģeniāls, ka viņš, lasot dzeju vai pat atrodoties transportā vai koncertos, pierakstīja melodijas, kas viņam ienāca prātā. Piemēram, dzejas grāmatās ir ļoti daudz atzīmju pie dzejoļu rindiņām, kur viņš jau pieraksta, kādā tonalitātē tas būs, kāda būs melodija un tā tālāk," turpina Žune.
"Te ir Raiņa Rakstu sējums. Pie dzejoļa „Mēs, mūža argonauti” gan akordi rakstīti, gan teksta fragmentiņi klāt, kā tas varētu izskatīties,” rāda Gilba.
Ļoti interesanti ir ielūkoties arī Leonīda Vīgnera diriģētajās nošu partitūrās, bieži vien ļoti ekspresīvi meistars tajās veicis dažādas atzīmes par taktsmēru, tempu, arī īpaši akcentējamām notīm.
"Viena no partitūrām – Leonīda Vīgnera „kroņa numurs” – Skrjabina „Ekstāzes poēma”. To viņš ļoti, ļoti mīlēja atskaņot. Te ir brīnišķīga liecība tam, kā Vīgners strādāja, par viņa darba metodi," stāsta Gilba.
Laikmeta kontekstam, pat koncertu organizēšanas procesam ir iespēja izsekot ar Leonīda Vīgnera korespondences, it īpaši telegrammu starpniecību, jo Vīgners kā diriģents daudz braukāja ar koncertiem pa visu Padomju Savienību.
"Tā telegrammu sarakste ir ļoti interesanta. Viņam lūdz atsūtīt notis, lai orķestrim būtu partijas. Viņu aicina ziņot, vai viņš būs vai nebūs, viņam izklāsta programmu un vaicā, vai viņu tas apmierina. Un tur faktiski var visu to ainu redzēt, kā notika koncertu organizēšanas process, kam tagad, mūsu apstākļos, nav iespējams tā izsekot,” atzīst Žune.
Leonīds Vīgners bija daudzpusīga personība, un arī šo šķautni ļoti labi uzrāda arhīvs, tas, piemēram, glabā viņa zīmējumus, kuru vidū ir arī 11 gadu vecumā radīts, ļoti perfekti izstrādāts tušas zīmējums „Putni uz slidām”, kā arī asprātīgi sarži, veltīti tēvam Ernestam Vīgneram.
Muzejs saņēmis arī zīmīgas personiskās lietas – to vidū ir Leonīda Vīgnera iemīļotais un gadu gadiem izmantotais brūnais portfelis, viņa leģendārās prievītes, arī dažādas ar Dziesmu svētkiem saistītas relikvijas.
"No šiem materiāliem būs iespējams veidot pilnīgu Leonīda Vīgnera radošo biogrāfiju. Materiāli ir rūpīgi jāpēta, jo tajos kā aisbergam neredzamā daļa ir ļoti liela. Pētniekiem ar tiem būs ļoti interesanti darboties,” saka Dzintars Gilba.
Plašākai publikai unikālo dāvinājumu Rakstniecības un mūzikas muzejs prezentēs 9.novembrī, kas ir Leonīda Vīgnera 110.dzimšanas diena.
