Iepriekš jau vēstīts, ka ekspozīciju veidojuši Liepājas muzeja speciālisti sadarbībā ar mākslinieku un scenogrāfu, Latvijas Mākslas akadēmijas Vides mākslas katedras vadītāju Kristianu Brekti.
Jaunajā ekspozīcijā apmeklētāji varēs iepazīties ar 19. gadsimta Dienvidkurzemes etnogrāfijas liecībām, sētas tradicionālo iekārtojumu, darba dzīvi, tautastērpiem. Ekspozīcijā parādīts pirts, klēts, rijas, smēdes, saimes istabas iekārtojums, Rucavas keramikas paraugi un kāzu godu tradīcijas. Tā veidota, godinot iepriekšējo paaudžu muzeja darbinieku un īpaši ilggadējā muzeja direktora Jāņa Sudmaļa veikumu, vācot, pētot, krājot Dienvidkurzemes etnogrāfiskās bagātības.
Jaunizveidotajā ekspozīcijā būs skatāmi vairāk nekā 300 etnogrāfisku priekšmetu, kas papildināti ar dažādiem vizuāliem un skaņu interaktīviem elementiem. Veidojot ekspozīciju, muzeja krājumā saņemti vairāki nozīmīgi etnogrāfijas priekšmetu jaunieguvumi, kas būs apskatāmi ekspozīcijā „Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs”.
Pirtij ir īpaša vieta latviešu zemnieku dzīvē, tajā ļaudis pēc darbiem atguva spēku, slimie tika ārstēti, pasaulē ieradās jaunā dzimtas paaudze. Pirti kurināja ik sestdienu, bet smagāko darbu laikā arī biežāk. Tās īpašā vieta atspoguļota arī latviešu folklorā. Pirtīžas – bērna pirmā rituāla mazgāšana pirtī kopā ar māti zināmu laiku pēc dzemdībām. Tām veltītas kā tautasdziesmas, tā tautas ticējumi. Pirtīžām piedēvēja spēju ietekmē kā bērna veselību, tā raksturu un spējas. Ekspozīciju par pirti papildina jaunu māmiņu izskandētas tautas dziesmas par pirtīžu norisēm.
Klēts bijanozīmīga celtne kurzemnieku sētā. Ražas uzglabāšanai ilgākam laikam bija nepieciešamas īpašas telpas. Laika gaitā izveidojās atsevišķa celtne – klēts, zemnieka saimniecībā iegūtās ražas, kā arī apģērbu un dažu iedzīves priekšmetu glabātava. Ekspozīcijā uzsvērta drēbju klēts, kurā jaunas meitas glabāja kāzu pūru – lādes, tīnes un otētu jeb apgleznotu skapi ar greznām villainēm, brunčiem un krekliem.
Ekspozīcijā attēloti arī rijā un piedarbā izmantotie priekšmeti un stāstīts par tur notiekošajiem darbiem. Kurzemes sētā rija ir savrup celta guļbaļķu ēka, kurā gan žāvēja, gan kūla labību. Dienvidkurzemē vispopulārākās bija rijas ar piedarbu. Šajās ekspozīcijas telpās rāda labības un linu apstrādes darbarīkus – spriguļus, izkapti, dakšas, linu sukas, ēķeles un rokas dzirnas.
Māliņu kleķerētāji – tā Rucavā sauca podniekus. Vairums Rucavas podnieku bija vāciskas cilmes. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā savā amatā ražīgi strādāja divu podnieku dzimtu – Augustu un Volgemūtu pēcnācēji. Podnieku darinājumi vairumā bija sadzīvē nepieciešami priekšmeti – podi, krūzes, bļodas, svečturi, bērnu iemīļotie svilpavnieki. Jaunajā ekspozīcijā parādīti skaistākie, formās un krāsās raksturīgākie Dienvidkurzemes keramikas paraugi.
Katrā Dienvidkurzemes pagastā strādāja kalēja amata pratēji. Smēde parasti atradās attālāk no pārējām ēkām, parasti lielceļa malā, ūdens tuvumā. Kalēji izgatavoja lauksaimniecības un amatniecības darbarīkus, sadzīves priekšmetus, ratu, ragavu detaļas, apkala zirgus. Ekspozīcijā rāda kalēja instrumentus un kalēja darinātos zirgu lietu izstrādājumus, kā arī sadzīvē izmantotos metāla priekšmetus. Telpā būs dzirdamas smēdē raksturīgās dzelzs kalšanas un zirga zviedziena skaņas. Ekspozīcijā rādīti muzeja jaunieguvumi no Imanta Akerblūma kolekcijas – lakta, ēze, veseris un zirglietas.
Gada tumšākajā laikā vilnas apstrādei un auduma izgatavošanai izmantoja saimes telpu, kurā iekārtoja stelles un sanesa darbarīkus. Vilnas apstrādes procesā, aušanā un apģērba darināšanā iesaistījās visas saimes dažādu paaudžu sievietes. Eksponēti ir darba rīki, kas nepieciešami apstrādājot vilnu – no aitu cērpamām dzirklēm līdz trizuļu stellēm. Stellēs iekārtots Pērkones brunču audums, apmeklētājiem būs iespēja izmēģināt roku brunču aušanā. Par aušanu stāsta Rucavas „Zvanītājos” uzņemtais TV Kurzemes sižets.
Par Dienvidkurzemes saimes lielākajiem godiem ekspozīcijā stāsta 1931. gadā uzņemtās filmas „Kāzas Nīcā” fragmenti, kura papildināta ar laika gaitā zudušo kadru rakstiskiem paskaidrojumiem. Ekspozīcijā rāda greznos Nīcas, Bārtas, Rucavas tautastērpus, bagātīgās sudraba saktas un dzintara kniepķenus. Plaši eksponētas kāzās raksturīgās veltes – krāšņie cimdi. Apmeklētāji redzēs kāzu muzikantu kokles, trejdeksni, bungas, dūkas un stabuli. To visu papildina laikmeta liecības – fotoattēli, kuros iemūžināti lejaskurzemnieki.
Dienvidkurzemes novads aizņem plašu apgabalu Kurzemes dienvidrietumu daļā. To mēdz dēvēt arī par Lejaskurzemi. Tās lauku sadzīvei raksturīga senu materiālās un garīgās kultūras elementu saglabāšana salīdzinoši ilgāk nekā citviet Latvijā.
