Igaunijas Tautas muzejs - stikla milzis ar somugru kultūras vēstnieka misiju

• Muzeja atklāšanā igauņu stāsti cauri laikiem
• Ekspozīcijas nesākas ar pagātni, bet ar šodienu
• Ekspozīcijā - arī smakas
• Līdz šim nebija telpu ne izstādēm, ne krājumiem
• Līdz ar muzeju attīstās arī apkārtne
• Arī igauņiem nav gājis viegli ar iepirkumiem
• Latvijā Tautas muzeja funkciju pilda Latvijas Nacionālais vēstures muzejs un Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs

Nacionālās nozīmes notikums

Aizejošā Igaunijas prezidenta Tomasa Henrika Ilvesa klātbūtne muzeja atklāšanā ir simboliska. Lai gan tas uzcelts Igaunijas otrajā lielākajā pilsētā Tartu, nevis metropolē Tallinā, šis muzejs ir nacionālas nozīmes notikums.

Kā vēlāk sacīs viens no atklāšanas ceremonijas dalībniekiem – tas satur kopā visu Igauniju.

Nacionālā muzeja ambīcijas labi raksturo arī grandiozais atklāšanas uzvedums – milzīgajās stikla un pelēka betona askēzes apņemtajās telpās teju piecu stundu garumā Igaunijas pazīstamākie dziedātāji un aktieri izspēlē tādus kā “igauņu stāstus” cauri laikiem.

Piemēram, kas tā par ākstīšanos ar jaunvārdu “igauņi” vai iedomām par dziedāšanu korī pa vācu modei? Tā, atkāpies 19.gadsimtā, vīpsnā kāds no vecākās paaudzes tēliem.

Šie stāsti precīzi raksturo arī visa Igaunijas Tautas muzeja būtību – pētīt igauņu tautas saknes, tradīcijas, domāšanas un paradumu maiņu no pirmajiem ieceļotājiem roņu medniekiem līdz mūsdienu programmētājiem.

Etnogrāfijas muzejs

Ēkas arhitektūra ietekmējusi arī to, kā veidota muzeja jaunā ekspozīcija “Satikšanās”, kas garā līnijā stiepjas cauri visam muzejam un ir lielākā pastāvīgā ekspozīcija Igaunijā.

Ekspozīcijas stāsts nesākas ar sendienām, bet gluži otrādi – ar šodienu.

“Mēs esam etnoloģijas muzejs, un mūsu kolekcijas ir etnogrāfiskas. Tātad viss, ko jūs šeit redzat, ir savākts no cilvēkiem. Visam ir kāds personisks stāsts. Šī modernā arhitektūra savā ziņā kontrastē ar to igauņu ikdienas dzīvi, ko rādām iekšpusē. Tas ir liels izaicinājums. Turklāt mums nekad nav bijis šādas visaptverošas ekspozīcijas, tāpēc daudz nācās domāt, kā saistoši izstāstīt stāstus par igauņu zemi un cilvēkiem. Un mēs spriedām, ka nevaram vienkārši izstādīt, piemēram, senu pilsdrupu fragmentu, ja neiedodam kontekstu, kā tas ir ietekmējis cilvēkus mūsdienās. Ja cilvēki to nesapratīs, viņi neko neizjutīs,” stāsta viena no ekspozīcijas autorēm Agnese Aljasa.

Mūsdienām veltītajā daļā izstādīts gan “Skype” izgudrotāja krēsls, gan mūsdienu patērētājsabiedrību raksturojošs Ziemassvētku dāvanu plaukts, kas parāda, kā dažos gadu desmitos mainījusies mūsu dāvanu gaume – no importa džinsiem līdz “iPhone” un no pirmajām mūzikas kasetēm līdz vietējā dizaina koka tauriņiem.

“Savukārt vienā no ekrāniem kopā ar ģeogrāfiem esam izstrādājuši kartes, kurās pēc mobilo telefonu GPS datiem var redzēt, piemēram, kā igauņi Jāņos dodas ārā no pilsētām vai kā pirmdienas rītos visa Ziemeļigaunija dodas strādāt uz Tallinu vai pāri līcim uz Helsinkiem. Citā kartē var redzēt, kā pūļi tuvojās Tallinai uz Robija Viljamsa koncertu,” turpina Aljasa.

Ekspozīcija par... tualetes podiem

Hronoloģisko stāstu par igauņu tautas šodienu un pagātni papildina arī tematiskas ekspozīcijas, piemēram, krāšņa gobelēnu un tautastērpu parāde, stāsti par igauņu ēdiena kultūru vai...tualetes attīstību cauri gadsimtiem. Kuratore Līsī Jetsa, ar baltiem cimdiem rokās rosoties ap dažādu gadsimtu naktspodiem, pastāsta par ekspozīciju:

“Šī sadaļa saucas “Mēsli un ekskrementi”, un tā smaka tur ir speciāli!

Tad mums vēl ir ekspozīcija par dārzniecību un to, kā cilvēku dārzkopības paradumi mainījuši Igaunijas ainavu cauri gadsimtiem. Tad ir stāsts par epidēmijām, arī par cilvēku un preču pārvietošanos pa ūdeņiem un dabas attiecībām ar militarizāciju.”

Otra tikpat nozīmīga pastāvīgā ekspozīcija veltīta citām somugru tautām – kopskaitā 18, ieskaitot lībiešus. Vairums fotogrāfiju, etnogrāfisku zīmējumu, manuskriptu un tautastērpu savākti ekspedīcijās galvenokārt pie Krievijas somugru tautām pagājušā gadsimta 20.gados.

Muzejs, kas nepieciešams visai Igaunijas tautai

Muzeja runasvīrs Kārels Tarands atklāj, ka Igaunijas Tautas muzeja jaunās ēkas stāsts ir ļoti simbolisks. Kolekcijas pamatus jau 19.gadsimta beigās lika igauņu etnogrāfs Jākobs Hurts, vācot liecības par izzūdošo igauņu zemniecības kultūru. Muzeju atklāja 1909.gadā un līdz padomju gadiem tas atradās Rādi muižā Tartu pievārtē. Karā muižu iznīcināja un vietā izveidoja padomju militāro lidlauku – slēgtu teritoriju, kas arī pēc armijas aiziešanas īsti nav spējusi atgriezties pilsētas apritē.

“Jau atmodas laikā 80.gadu beigās viena no pirmajām prasībām bija atjaunot Igaunijas Tautas muzeju. Tam bija spēcīga simboliska nozīme ne tikai Tartu, bet visai Igaunijai. Padomju laikos šī muzeja nozīmi nonivelēja līdz igauņu zemnieciskās pagātnes attēlošanai. Mums nebija kārtīgu telpu ne izstādēm, ne krājumam. Bijām izmētāti pa visu pilsētu – pa baznīcām un dažādām citām ēkām. Un tikai pateicoties darbinieku pašaizliedzīgajam darbam, mūsu kolekcijas ir tik labā kārtībā,” stāsta Tarands.

Šis muzejs ir nepieciešams visai Igaunijas tautai,

pārliecināts ir kora dziedātājs un vēsturnieks Andruss Rehemā.Viņš pasaka to, ko bez vārdiem cenšas pateikt visa miljonu vienību lielā muzeja kolekcija:

“Manuprāt, jautājums nav tik daudz par māju, kā par Igaunijas kopīgo atmiņu, kas caur šiem priekšmetiem tiek saglabāta un nodota tālāk un liek pamatu Igaunijas kultūras nākotnei. Un, protams, tas ir neizsakāmi svarīgi, ka šis muzejs ir tapis tieši Tartu. Ir svarīgi, ka caur to visa Igaunija tiek veidota kā viens veselums un viss nenotiek tikai Tallinā. Tartu ir Igaunijas otrā lielākā pilsēta un ir gana liela, kas spētu “pavilkt” tik lielu projektu.”

Visas daiļās mākslas vienkopus

Jaunā, trīsdesmit četrus tūkstošus kvadrātmetru plašā Igaunijas Tautas muzeja ēka, kas ir apmēram pusotru reizi lielāka par Tallinā pirms desmit gadiem atklāto "KUMU" mākslas muzeju, protams, nebūs tikai vieta ekspozīcijām par igauņu un citu somugru tautu dzīvi.

Konferenču zāle, telpas skolu programmām, plašais vestibils koncertiem un pat sava teātra zāle -  muzeja runasvīrs Kārels Tarands aizrautīgi uzskaita jaunā muzeja iespējas.

“Līdzās izglītībai mēs gribam muzejā pulcēt visas daiļās mākslas. Tāpēc konferenču zāli izmantosim arī kino vajadzībām, jo antropoloģijas lauka pētījumi šodien ir ļoti audiovizuāli. Mums jau 13 gadus ir savs dokumentālo filmu festivāls, un beidzot būs sava pastāvīga vieta, kur to rīkot. Redzēs, cik bieži varēsim šādus pasākumus rīkot, jo pirmajiem mēnešiem mūsu kalendārs jau ir pārpildīts – visi grib te rīkot gan konferences, gan korporatīvos pasākumus,” stāsta Tarands.

Uz tik lielu ēku tik salīdzinoši nelielā pilsētā kā Tartu tiek liktas arī lielas cerības vesela rajona atdzīvināšanā. Ap muzeju bijušajā militārās bāzes apkārtnē pamazām top 50 hektāru liels parks, tiek rekonstruētas ielas, ieviests jauns autobusa maršruts. Arī muzeja arhitekti no Parīzē bāzētā biroja DGT cer, ka jaunā ēka kļūs par pārmaiņu enkuru šajā apkaimē.

Arhitekts Dens Dorels ar kolēģiem šim projektam veltījuši desmit gadus.

“Mēs izveidojām lidlauka turpinājumu – muzeja jumts it kā izaug no zemes un turpina skrejceļu visā ēkas garumā. Slīpums uz augšu simbolizē valsts pacelšanos gaisā. Kad sākām darbu pie šī projekta, Igaunija iestājās ES, un mums tas šķita simbolisks jaunas ēras sākums. Tāpēc, tā vietā, lai ar muzeja arhitektūru izdzēstu drūmās padomju pagātnes pēdas, kā pat bija ieteikts konkursa nolikumā, mēs izvēlējāmies to neignorēt, bet mainīt šīs vietas simbolisko nozīmi un palīdzēt caur to atdzimt visai apkārtnei un varbūt pat visai valstij,” stāsta Dorels.

Igauņiem patīk visu darīt ar vērienu

Tikmēr dažus kilometrus tālāk, Tartu centrā satiktie pilsētnieki pagaidām par jauno muzeju izsakās piesardzīgi, tomēr ar zināmu lepnumu.

“Igauņiem ir tāda īpašība – darīt visu ar vērienu. Pat ar bērnudārziem, cik esmu braukusi uz Somiju, man liekas, ka tur tie ir pieticīgāki. Mums visu vajag lielu un plašu. Bet līdz šim kaut kā esam tikuši galā,” atzīst bērnudārza direktore Jana Treiere.

“Neko daudz par šo muzeju nezinu, vēl jau nav atvērts... Varbūt kādreiz aiziešu. Bet, manuprāt, tas ir mazliet pārspīlēts mazajai Igaunijai. Tik liela ēka,” atzīst pensionāre Milvi.

Nedaudz skeptiski par muzeja atrašanās vietu ir Tartu Universitātes fizikas students Iko: “Neesmu pārliecināts, ka šo muzeju vajadzēja būvēt Tartu... Man liekas, ka labāk būtu bijis Tallinā. Uz Tartu tomēr jābrauc garš ceļš...”

Savukārt puķu pārdevēja Sirje ir pārliecināta, ka muzejs piesaistīs tūristus:

“Protams, protams, ka ir vajadzīgs tāds muzejs. Tur jau ies ne tikai igauņi, bet arī no citām valstīm. Visiem ir jāparāda, kas un kā bija. Tā taču ir mūsu vēsture.”

Lai gan svētkos par problēmām nesteidz runāt, arī Igaunijas Nacionālā muzeja tapšanā tādu nav trūcis. Igaunijas Radio studijas Tartu žurnālists Mada Hindres sekojis vērienīgā projekta attīstībai. Muzejs šobrīd ir avīžu pirmajās lapās, saka Hindre. Protams, galvenais temats ir prezidenta vēlēšanas, taču arī par jauno muzeju runā daudz. Madis stāsta, ka arī

igauņiem gājis grūti ar būvniecības un citiem iepirkumiem, par ko daudz runājusi prese un kas neizbēgami aizēnojis stāstu par muzeja saturu.

“Bet valdošo politiķu attieksme šoreiz bija ļoti labvēlīga jaunajam muzejam. Neatminos pārāk daudz diskusiju par to, vai šāds muzejs vispār ir vajadzīgs. Protams, bija diskusijas par izmaksām un muzeja novietojumu. Jā, par to bija visvairāk jautājumu.”

Igauņi priekšā Latvijai

Irina Zeibārte, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) direktora vietniece, ar kolēģiem jau vasarā viesojusies topošajā Igaunijas Tautas muzejā un labprāt atsaucas aicinājumam pastāstīt, kādēļ Latvijā nav sava Nacionālā vai Tautas muzeja.

“Mums Latvijā aizsākums šādam muzejam bija jau 1869.gadā, kad tika izveidots Latviešu muzejs, kuru veidot nolēma Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija. Un šis Latviešu muzejs šodien ir Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Mēs esam tā tiešie mantinieki. Esam veidojušies tieši ar šādu mērķi – vākt liecības par latviešu tautu. Un mums ir arī latviešu tautas materiālās kultūras liecību muzejs – Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Būtībā viņi savā ziņā ir analogs tam, kas ir Tartu – Igaunijas Tautas muzejam,” uzsver Zeibārte.

Tā kā arī LNVM nākamajā piecgadē gaida pārcelšanos uz atjaunotām telpām Rīgas pilī, Irina Zeibārte atzīst, ka viņu iedvesmojusi igauņu kolēģu pieredze nekoncentrēties uz modernām ekspozīcijām.

“Aiziet tas laiks, kad mums šķita, ka moderna ekspozīcija ir tāda, kurā ir ārkārtīgi daudz tehnoloģisku risinājumu, kad uz katra stūra ir projektors un skārienjūtīgais ekrāns. Mūs priecēja, ka arī igauņi nekoncentrējas uz to. Protams, ir tehnoloģijas, kā bez tām, bet tās nedominē,” saka Zeibārte.

LNVM direktora vietniece atzīst, ka mazajai Igaunijai cauri krīzei un, protams, ne bez grūtībām, tomēr izdevies īstenot vēl vienu tik grandiozu kultūras būvi. Viņa neiztiek bez nolietotā un tomēr arvien piesauktā latviešu un igauņu salīdzinājuma.

“Man šķiet, ka viņi labāk nekā mēs māk formulēt prioritātes. Nevis sadalīties, sadrumstaloties, bet, ja nolemj, ka tā ir ilgtspējīga prioritāte, tad viņi to arī realizē. Nevis kā reizēm ir pie mums – iedosim visiem pa mazumiņam.

Cik grūti mums gāja ar Gaismas pili, cik grūti tagad ir ar Laikmetīgās mākslas muzeju, ar akustisko koncertzāli... Mēs neesam gatavi realizēt ļoti lielus projektus.

Es nevaru visus kritizēt, jo tas prasa milzu naudu, un bieži ir tādas dienišķās vajadzības, ko nevar atlikt. Bet tajā pašā laikā mēs nevaram gribēt tikai, lai mums pie algas vai pensijas pieliktu 13 centus... Ja mēs gribētu to naudu, kura pa gadiem aiziet kādam objektam, izdalīt katram, tad tā vien sanāk,” skaidro Zeibārte.

Jau vēstīts, ka Igaunijas Nacionālais jeb Tautas muzejs Tartu apmeklētājus gaidīs no 1.oktobra un pirmajā darbības gadā plāno sagaidīt 200 tūkstošus apmeklētāju.

Muzeja vēstījums ir skaidrs – par savām saknēm varam runāt mūsdienīgi, asprātīgi un lepni. Un raudzīties nevis pagātnē, bet nākotnē. Gluži kā pelēkais stikla milzis Tartu militārā skrejceļa galā, kura platajai mugurai uzticēta Igaunijas ieskriešanās lēcienam jaunā līmenī.