Šopavasar muzejs nolēmis vēl stingrāk turēties pie tradicionālajām vērtībām, tādēļ radošiem mūsdienu amatniekiem tirgošanās atteikta pat tad, ja viņi tur bijuši citus gadus. Amatnieki par tādu šķirošanu ir neizpratnē, jo durvis uz "amatnieku Everestu" slēgtas bez skaidriem kritērijiem.
Ar plašu kultūras programmu ik gadu jūnija pirmā nedēļas nogale Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā pulcē simtiem dejotāju, tautas lugu spēlētāju, seno rotaļu pratēju, kā arī nacionālo ēdienu piedāvātāju. Taču kultūras aktivitātes ir tikai fons un papildinājums tam, ko tur sarūpējuši aptuveni 700 amatnieku. Audēju, rokdarbnieku, kalēju, podnieku, pinēju, koka izstrādājumu darinātāju un virknes citu amatnieku veikumu apskatīt un iegādāties divās dienās ierodas 28 tūkstoši apmeklētāju.
"Sākotnēji bija tāda situācija, ka, piemēram, uz Latgali pie podniekiem muzeja darbinieki brauca paši ar mašīnu, krāva, veda šurp, izrādot nevis cieņu vai tamlīdzīgi, bet lai publikai varētu parādīt to, kas vēl ir saglabājies no amatniecības," stāsta Mārtiņš Kuplais, Brīvdabas muzeja direktores vietnieks un galvenais krājuma glabātājs.
Stāstot par gadatirgus aizsākumiem, viņš atklāj, ka pasākumam tiešām vairāk bijusi izstādes nozīme. Tā gadatirgus attīstījies tiktāl, ka jāveido divi pasākumi, norāda Kuplais.
"Tagad mēs rudenī rīkojam otru pasākumu, kas saucas Mūsdienu amatniecības festivāls, jo mēs uzskatām, ka mūsu sūtība jeb mūsu niša ir mēģināt saglabāt tradicionālos amatus un tradicionālos amatnieku darinājumus. Tagad sākas tāda problēma. Mēs jau novirzījām to, kas pēc mūsu ieskatiem neatbilst tradicionālajam, bet kas neapšaubāmi ir roku darbs. Tie ir priekšmeti, kas ienāk mūsu sadzīvē, bet kurus mēs nevaram attiecināt uz to periodu, ko pārstāv mūsu muzejs. Tas pārstāv noteiktu laikmetu, noteiktas amata prasmes, noteiktas tradīcijas, uzskatus un visu pārējo," skaidro Kuplais.
Tāpēc pēdējos gados pavasara gadatirgū dalībnieku loks pakāpeniski sašaurinās. Kā jau pērn Latvijas Radio atzina toreizējā muzeja direktore Una Sedleniece, galvenais amatnieku siets ir darinājumu kvalitāte: "Kvalitāti no muzeja puses mēs kontrolējam, cik tālu tas vien ir iespējams. Pirms diviem gadiem pilnīgi visiem gadatirgus dalībniekiem bija jāatnes savi darinājumi uz komisiju, kur tie tika izvērtēti un izvētīti. Tas varbūt ne vienmēr ir patīkams process, bet jau nākamajā gadā mēs redzējām, ka tam ir pozitīvs iespaids uz kopējo tirgus kvalitāti. Mums ir ļoti svarīgi, lai tie būtu amatnieku svētki, lai šis tirgus nebūtu līdzīgs, es negribu noniecināt, bet pilnīgi visiem citiem tirgiem, kas notiek pilsētas svētkos visā Latvijā. Tāpēc mēs esam izveidojuši komisiju, kur strādā tradicionālās amatniecības speciālisti, kuri izstrādājumus izvērtē."
Šogad potenciālo gadatirgus dalībnieku vērtēšana notikusi it kā vēl stingrāk nekā citus pavasarus. Tāpēc "aiz svītras", kā paši saka, "neielaisti pa paradīzes vārtiem", palikuši desmitiem amatnieku, kuri citus gadus Brīvdabas muzejā laipni gaidīti. Nu jau aptuveni simts tādu apvienojušies zem nereģistrētas organizācijas "Brīvo amatnieku brālība".
"Mēs nevēlamies akcentēt, ka mēs esam tie, kuri nav tikuši "Latvijas Everestā", augstākajā punktā - Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā uz gadatirgu. Mēs vienkārši esam amatnieki, kuri šobrīd ir karsti saskārušies ar vienu tādu problēmu," norāda brālības pārstāve Una Bautre. Viņa ir mazā uzņēmēja, kuras SIA "Trejdeviņi" sešus gadus ražo zālaugu ziepes un citus pirts produktus. Ar saviem darinājumiem Una Bautre tirgū nav tikusi, tāpat atteikumus saņēmuši virkne citu amatnieku.
Uzklausot "brāļu" teikto, kopīgi tikuši līdz vairākiem secinājumiem. "Gadatirgus organizatoriem tomēr laikam nav tāda redzesloka plašuma, nav izpratnes par Latvijas amatniecību laikā un telpā, nav zināšanu, kā top amatniecības produkts tagad. Ja jūs jautāsiet, varbūt mēs pastāstīsim jums komercnoslēpumus, kur nopērkams diegs, kur kanēlis, no kurienes nāk ģērētās ādas blociņu šūšanai, kur dabonami labākie pinumi. Galvenais, ka pāri visam muzeja komisijas kuluāros valda autoritatīvs režīms, ko mēs sajūtam kā neveselīgu tendenci. Ir ilgi izveidots, apzināti izveidots haoss, kas šķeļ amatniecību," pauž Una Bautre.
Viņai pievienojas uzņēmuma "Muline" īpašniece Dace Krūmane. Viņa firmu ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atbalstu nodibināja pirms diviem gadiem, tā izgatavo tautas tērpus un lina apģērbus. Klātbūtne Brīvdabas muzejā Dacei Krūmanei atteikta, jo gadatirgū nav bijusi pērn.
"Šogad tika iesniegti tautas tērpi, izšūti un atbilstoši pieejamajiem muzeja materiāliem, bet netikām uzņemti šajā gadatirgū. Jautājums - kāpēc? Tā būtu bijusi iespēja iepazīstināt Latvijas patērētājus ar tādām lietām kā tautas tērps, kas arī ir nepieciešams jūnija sākumā," norāda Dace Krūmane.
Lai gan piedalījies citus gadus, šogad atteikumu saņēmis arī biedrības "Pins" vadītājs Norberts Snarskis. "Mums ir šūšana un papīra kartona darbi, mēs strādājam ar invalīdiem, cilvēkiem ar garīga rakstura invaliditāti. Lina, kokvilnas darbiņi, kokvilnas maisiņi, lina maisiņi, lina krekliņi, lina gultasveļa, tagad kā jaunumu mēs arī pielikām klāt gultasveļu, kas satur dzintara diegu, kas ir Latvijas inovācija. Protams, tas nav etnogrāfiska stila veidojums, bet tāpēc mēs to pielikām klāt. Mēs šajā gadatirgū piedalījāmies 2012. un 2013.gadā, pagājušajā gadā mēs tīri tehniska iemesla dēļ nepiedalījāmies, jo mēs vienkārši nokavējām pieteikšanās laiku. Šogad mums atteica pieteikšanos, jo mēs pagājušajā gadā nebijām. Tas jau arī nav etnogrāfiskais gadatirgus, pēc sava nosaukuma tas ir Latvijas lietišķās mākslas gadatirgus, līdz ar to nezinu, cik korekti ir tik ļoti akcentēt etnogrāfiju, kaut gan mēs arī ietilpstam etnogrāfiskajā konceptā, mēs visu darām ar rokām. Ja ir runa par to, ka nav vietas, tad varbūt vajadzēja teikt - mums ir 500 vietas un uz tām vietām taisām kaut kādu tusiņu. Es nesapratu to, kāpēc pagājušais gads ir kā atskaites gads. Tas ir tas, ko es mēģināju vaicāt, bet man neviens nespēja atbildēt, kas pagājušajā gadā bija tik ģeniāls, ka gandrīz kopš 50 gadiem, kopš notiek šis gadatirgus, ir viens gads, kas ir atskaites gads, kas ir etalons," pauž Norberts Snarskis.
Saskatot nevienlīdzīgu attieksmi un pat konkurences pārkāpumus, Snarskis devās uz Kultūras ministriju. Tā tūdaļ iejaucās, liekot Brīvdabas muzejam labot gadatirgus nolikumu un pārvērtēt tirgotāju sarakstu.
"Arī mūsu ieskatā šāds ierobežojums nebija pamatots, un mēs lūdzām Brīvdabas muzeju grozīt nolikumu, kas tika arī izdarīts. Līdzās 2014.gada tirgus dalībniekiem tika dota iespēja arī tiem pretendentiem, kuri nebija pagājušā gada tirgū. Attiecīgi ekspertu komisija, kas ir Brīvdabas muzejā, vērtēja arī jaunos šī gada pieteikumus," stāsta Kultūras ministrijas Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjānis.
Informācija Brīvdabas muzeja mājaslapā liecina, ka tādējādi iespēja būt gadatirgū rasta vēl 24 amatniekiem. To vidū gan kalēji un adītājas, gan pinēji, grāmatnieki un pērļotājas. Pēc ekspertu komisijas vadītāja un Brīvdabas muzeja direktores vietnieka Mārtiņa Kuplā teiktā noprotams, ka pēdējos gados gadatirgus kļuvis pārāk vaļīgs. Par daudz modernā, turklāt par maz svēpēti ārzemju ražojumu ievedēji. Daļai vieta ir augustā rīkotajā mūsdienu amatniecības festivālā.
"Kļūda, mēs arī visi esam cilvēki un mēs esam kļūdījušies, tas pats, kas ir ar smaržīgajām ziepēm. Es uzskatu, ka tā ir kļūda, ka mēs vai mani kolēģi savulaik šos cilvēkus ir pieņēmuši, jo tas ir absolūti neraksturīgi, netipiski, neatbilstoši. Tam ir vieta tur, tajā mūsdienā, jā. Tagad tā taisa, tagad tā vāra, tagad ir smaržīgās ziepes un viss pārējais. Uz mūsu laikmetu, kā toreiz vārīja - smirdīgas, protams, neviens nenesīs uz gadatirgu. Te ir tas uzskatāmākais piemērs. Tas pats arī ar dzintara diegiem. Mēs varam pieļaut dzintara klasisko apstrādi, jebkurā veidā lai tas būtu. Mums ir cilvēki, kuri skatot dzintarus garantē, ka nebūs mākslīgu dzintaru," skaidro Mārtiņš Kuplais.
Tāpat katru gadu noteikts tirgotāju loks saņem tā sauktās melnās pases. Tas nozīmē, ka pārdevis ievestu produkciju, tāpēc nākamajā gadā gadatirgū netiek ielaists.
"Samērā kvalitatīva roku darba siksna, bet tai ir pielikta rūpnieciski ražota sprādze, turklāt - ārpus Latvijas. Kā mums rīkoties? Noraidīt. Tad vajadzētu visam būt atbilstoši, arī tai sprādzei, ne Ķīnā ražotai. Ļoti grūti ir izsekot dažiem pinumiem. Atnes kā paraugus savus pinumus, bet tirdzniecībā ieraugām, ka tiem blakus ir kaut kur iepirkts pinums," stāsta Mārtiņš Kuplais. Jautāts, kā to var konstatēt, viņš atklāj: "Tīri empīriski. Nesmaržo pēc Polijas, bet ar zināmu pieredzi to var noteikt, un arī - ne vienmēr. Es nevienam negribu neko sliktu teikt, bet dažkārt cilvēkus pārņem alkatība, un viņi neizprot šī pasākuma sūtību. Trakākais ir tas, ka pēc manas pārliecības šeit visam vajadzētu būt lētākam, bet tā diemžēl nav," norāda Mārtiņš Kuplais.
Varbūt arī tāpēc amatnieki šo gadatirgu dēvē par Everestu, jo pāris dienās pat salīdzinoši mazs rokdarbnieks varot nopelnīt pat 4000 eiro, ar ko pēc tam dzīvo visu gadu.
Uz meistaru peļņas kāri norāda arī Latvijas Amatniecības kameras goda prezidents Vilnis Kazāks. Viņš domā - ja Brīvdabas muzejā ir ierobežota vieta un ir vajadzīgi izcilākie amatnieki, tad labs risinājums būtu nevalstiskais sektors. Ja visi būtu biedrībās, tās katrā nozarē varētu deleģēt tirgoties labākos.
"Amatnieki ir jāpieradina pie iekšējās kultūras, ka viņi zina, kurš ir stiprāks kurā lietā. Šajā gadījumā neviens pat neiebildīs, ja stiprākais ieņems labāko vietu. Bet tā nelaime ir, ka katrs var nosaukties par "da jebko", un apvainoties par to, ka viņš nav tur. Uz kāda pamata tu vari būt tur, ja tu esi švakāks. Tad nebrauc uz Brīvdabas muzeju, bet, teiksim, uz vietējo Valmieras gadatirgu, jo tu esi švakāks, tu neesi Rīgas līmenī. Tas ir pilnīgi normāli," uzsver Vilnis Kazāks.
Brīvdabas muzeja krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais sola nākamgad visu pretendentu veikumu vērtēt no jauna.
Atbildot uz amatnieku kritiku par pārlieku vispārīgiem vērtēšanas kritērijiem, muzeja direktores vietniece Kristīne Kūla nosaka: "Mākslā ir tā, ka ir grūti pateikt konkrētus parametrus, tā nav tehniska zinātne, tur nav precīzu rasējumu, tur nav precīzas formulas, tā tomēr ir tautas māksla. Tāpēc ir ekspertu komisija, kas vērtē katru darbu, nevis amatnieku, nevis viņa daiļrunību, viņa izglītību vai iepriekšējos nopelnus, bet tikai viņa darbu, viņa izstrādājumu, ko viņš ir atnesis uz komisiju. Tas ir tautas daiļamatniecības mākslas darbs, darinājums."
Amatnieki nevēlas apstrīdēt ekspertu vērtējumu, taču gribētu lielāku konkrētību, kā arī skaidrojumu par to, kādēļ tikuši atraidīti. Viņi uzskata, ka muzeja komisijā vajadzīgs arī kāds no amatnieku vidus, nevis tikai akadēmiķi, domnieki un muzejnieki. Tāpat amatnieki vēlētos, lai eksperti tirgotājiem ir padomdevējs, kas no viņu piedāvājuma palīdzētu izvēlēties, kas gadatirgum der un kas - ne. Nevis noraidīt visu, ja starp desmit lietām viena nav atbildusi nolikumam.
