Panorāma

"Rail Baltica" izbūvi pabeigs pēc deviņiem gadiem

Panorāma

Vēstnieks: Krievijas sankciju liktenis ir pašas Krievijas rokās

Izšķir strīdu par padomju laikā radīto filmu autortiesībām

AT: Autortiesības uz padomju laika Latvijas filmām nepieder ne valstij, ne «Rīgas kinostudijai»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Augstākā tiesa atzina, ka autortiesības uz 973 padomju laikā uzņemtajām filmām nepieder ne valstij, ne “Rīgas kinostudijai”. Savukārt autoru – fizisko personu, kuru radošā darba rezultātā tapa šīs filmas, – tiesības turpina pastāvēt, un tās aizsargājamas vispārīgā kārtībā.

Ilgus gadus valsts bija pārliecināta, ka autortiesības uz padomju gados Rīgas kinostudijā tapušajām filmām pieder tai. Kā pārsteigums tai nāca 2007.gadā Rīgas kinostudijas daļas privatizējušās un nosaukumu paturējušās akciju sabiedrības "Rīgas kinostudija" paziņojums, ka tā nodod 973 filmu izplatīšanas tiesības Dānijas kompānijai "Voxell Aps".

Par tiesībām uz filmām sākas tiesvedība. Kultūras ministrija (KM) vērsās ar prasību tiesā, un pirmās instances tiesa atzina KM autortiesības uz šīm filmām, ievērojot darbu autoru mantiskās un personiskās tiesības. ''Rīgas kinostudija'' spriedumu pārsūdzēja, un otrās instances tiesas spriedums 2014.gada pavasarī bija pilnīgi pretējs – tā noraidīja KM prasību un atzina kinostudijas autortiesības. KM un Kinematogrāfistu savienība iesniedza kasācijas sūdzību, un pagājušā gada nogalē Augstākā tiesa pieņēma lietu izskatīšanai kasācijas instancē.

Un Augstākās tiesas Civillietu departaments 31.janvārī, kasācijas kārtībā izskatot lietu par padomju laikā uzņemtajām 973 filmām, kas tapušas laikā no 1964.gada līdz 1990.gada 4.maijam, atzina, ka juridisko personu autortiesības, par kurām notika strīds, ir beigušas pastāvēt vēlākais 1993.gada 15.maijā, kad stājās spēkā likums „Par autortiesībām un blakustiesībām” un

nebija pieņemts likums, kas nodrošinātu šo tiesību turpmāku pastāvēšanu.

Līdz ar to šādas tiesības nevar piederēt ne AS „Rīgas kinostudija”, ne arī valstij. Bet fizisko personu, autoru  tiesības turpina pastāvēt. 

Augstākā tiesa, lai izšķirtu ministrijas un AS “Rīgas kinostudija” domstarpības, vispirms noskaidroja, par kādām tieši tiesībām ir strīds un vai tās vispār pastāv.  Spriedumā secināts, ka saskaņā ar Latvijas PSR civilkodeksu autortiesības nebija īpašuma objekts.

Izvērtējot padomju laika regulējumu, Augstākā tiesa secināja, ka „juridisko personu autortiesības” Latvijas PSR civilkodeksā tika uzskatītas par īpašām tiesībām, kas atšķiras no autoru tiesībām mūsdienu izpratnē. Un pēc 1993.gada 15.maijā, kad stājās spēkā likums par autortiesībām, šāda tiesību institūta Latvijas tiesībās vairs nebija.

Lai LPSR valsts uzņēmuma „Rīgas kinostudija” autortiesības turpinātu pastāvēt neatkarīgajā Latvijā, Latvijas likumdevējam vajadzēja tās noteikti pārņemt. Taču likumdevējs jautājumu par padomju filmām bija vēlējies regulēt patstāvīgi, bet šāds regulējums nav pieņemts līdz pat šim brīdim. Šādos apstākļos nevar atzīt, ka strīdīgās tiesības ir turpinājušas pastāvēt.

Mūsdienu likums par autoru atzīst tikai fizisku personu, un

neviena juridiskā persona, kas kādreiz organizējusi vai šobrīd organizē filmas radīšanu, nevar kļūt par tās autoru.

Ņemot vērā Augstākās tiesas atziņu par LPSR valsts uzņēmuma „Rīgas kinostudija” autortiesību izbeigšanos ne vēlāk kā 1993.gada 15.maijā, lietā vairs nebija nozīmes risināt jautājumu par šo tiesību likteni tā privatizācijas procesā, kas norisinājās 1997.gadā.

Attiecībā uz autoriem, fiziskajām personām, kuru radošās darbības rezultātā strīdus filmas tapa, Augstākā tiesa secināja, ka viņu autortiesības pastāv uz likuma pamata un tās nav atkārtoti jāapstiprina ar tiesas spriedumu.

Ja filmu autoru tiesības tiek aizskartas, tad par konkrētajiem aizskārumiem katram autoram ir tiesības vērsties tiesā.  

Ar prasību par autortiesību atzīšanu, darbu izmantošanas aizliegšanu un zaudējumu atlīdzības piedziņu tiesā pret AS „Rīgas kinostudija” bija vērsusies Kultūras ministrija. Ar prasību pret Latvijas valsti un AS „Rīgas kinostudija” par autortiesību atzīšanu un atlīdzības piedziņu tiesā vērsās arī Latvijas Kinematogrāfistu savienība un padomju laikos uzņemto filmu autori.

Abas prasības Rīgas apgabaltiesa ar 2014.gada 22.aprīļa spriedumu noraidīja.

Augstākā tiesa atstāja pārsūdzēto spriedumu negrozītu, jo, lai gan nepiekrita atsevišķiem apgabaltiesas secinājumiem, tomēr šajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir pareizs, proti, prasību apmierināšana nav iespējama.

Tas, ka arī AS „Rīgas kinostudijai” nepieder autortiesības uz padomju laikā radītajām filmām, izriet jau no Augstākās tiesas sprieduma.

Tagad filmu autoriem savstarpēji jāvienojas, kā viņi šīs autortiesības administrēs – vai filmas rādīšana būs jāsaskaņo ar katru autoru individuāli, vai arī viņi pilnvaros to darīt kādai autortiesību organizācijai. 

Kultūras ministrija ir gandarīta

Kultūras ministrija šādu tiesas spriedumu sauc par pārsteidzošu, taču ir gandarīti. Lai arī sākotnēji valsts tiesājās par filmu autortiesību iegūšanu savā īpašumā, galvenais mērķis vienmēr esot bijis nepieļaut, ka autortiesības nonāk kādas citas valsts kompānijas rokās.

„Padomju laikā uzņemtās filmas ir Latvijas kultūras mantojuma neatņemama sastāvdaļa. Mūsu uzdevums ir sargāt Latvijas kino klasikas zelta fondu un nodrošināt tā pieejamību plašai sabiedrībai. Līdz šim Kultūras ministrija piesaistījusi valsts un Eiropas fondu finansējumu, lai atjaunotu un digitalizētu 15 spēlfilmas un 9 animācijas filmas. Svarīgi, lai iesāktais darbs turpinātos,” uzsver kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība).

Līdz ar Augstākās tiesas spriedumu novērstas jelkādas A/S “Rīgas kinostudija” iespējas bez filmu autortiesību turētāju piekrišanas turpmāk pārdot vai atdot tiesības uz minēto filmu izmantošanu trešajām pusēm – pašmāju vai ārvalstu uzņēmumiem.

“Tajā brīdī, kad valsts vispār sāka par šīm filmām tiesāties, [mērķis bija], ka filmu tiesības paliek Latvijā, ka tās nav iespējams atsavināt kādām nezināmām, šaubīgām trešajām personām un, piemēram, nonākt pie situācijas, ka mēs Latvijas teritorijā nevaram tās rādīt, izmantot, digitalizēt, nesaņemot atļaujas no kādām citām personām,” stāstīja Kultūras ministrijas valsts sekretārs Sandis Voldiņš.

“Pasakot, ka filmas pieder autoriem, tas, manuprāt, nozīmē to, ka, sākot tās administrēt un attiecīgi ievākt samaksu par izmantošanas licenci, tas var radīt papildu ieņēmumus arī pašiem autoriem, kuri galu galā ir devuši pašu lielāko ieguldījumu šo filmu uzņemšanā,” norādīja Voldiņš.

Gandarījumu par Augstākās tiesas lēmumu paudusi arī Kinematogrāfistu savienība.

Ieva Romanova par Augstākās tiesas lēmumu
00:00 / 01:26
Lejuplādēt

Telefonintervijā Latvijas Radio Kinematogrāfistu savienības vadītāja Ieva Romanova norāda: „Mēs arī esam gandarīti par šo lēmumu. Zinu, ka autori ir ieinteresēti gan katra darba saglabāšanā, digitalizēšanā un pieejamībā sabiedrībai, gan kolekcija kopumā ir ārkārtīgi svarīga. Ir ārkārtīgi svarīgi to neizjaukt. Šajā lietā mēs noteikti esam vienisprātis ar Kultūras ministriju un cieši sadarbosimies."

"Es saprotu, ka tagad notiks nopietna administratīva pārkārtošanās. Kā tas īsti notiks, tas mums ir jālemj kopā ar Kultūras ministriju, ar Nacionālo kino centru. Iespējams, ka šai kultūras mantojuma izmantošanai un saglabāšanas nodrošināšanai ir vajadzīgi kādi īpaši noteikumi, tie varbūt ir Ministru kabineta noteikumi. Jo draudīgākais ir tas, ja šīs filmu tiesības ir neparedzamu privātpersonu rokās. Tās var pārdot, un tad mums vairs nav nekādu tiesību uz šo filmu mantojumu. Tā kā, neskatoties uz to, ka šīs tiesības pieder autoriem, būtu jābūt kaut kādam [filmu] saglabāšanu un uzturēšanu ārkārtīgi garantējošam [regulējumam], lai šīs tiesības noteikti paliktu Latvijā. Tās nedrīkst pārdot uz ārvalstīm, nedrīkst pārdot privātpersonām,” atzīst Romanova.

Kino centrs: Tiesas procesa iznākums ir pozitīvs

Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma atzīst, ka tiesas procesa iznākums ir pozitīvs, jo atzīst autoru, nevis kāda privāta uzņēmuma tiesības uz padomju laikā radītajām filmām.

"Tagad jāizstrādā mehānisms, kā turpmāk praktiski varēs notikt sabiedrībai nepieciešamās darbības ar šīm filmām – izplatīšana, digitalizācija, restaurācija, pieejamības veicināšana," norāda Rietuma.

Šīs funkcijas ir paredzētas Nacionālā kino centra nolikumā un atbilst sabiedrības interesēm, tāpēc Nacionālais kino centrs turpinās iesākto darbu šajā virzienā, turklāt visi šie procesi prasa lielu finansiālu ieguldījumu, kas ir pa spēkam tikai valsts institūcijai, tāpēc Nacionālais kino centrs apzinās savu atbildību par Latvijas filmu nozares kultūras mantojuma tālāko likteni.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti