ASV eksperte: Muzejiem jāizmanto katra iespēja ieklausīties sabiedrības viedoklī

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Muzeji 21.gadsimtā ieņem arvien aktīvāku lomu sabiedrībā – tās vairs nav tikai vietas, kas stikla vitrīnās glabā senus artefaktus un sagaida no apmeklētāja lieliskas zināšanas par tēmu vēl pirms muzeja apskates. Muzeji kļūst par pilsoniski aktīvu sabiedrības daļu, kas, gudri strādājot, veicina diskusijas, lauž stereotipus un ietekmē sabiedrisko domu. Tā saka muzeju eksperte Linda Norisa no ASV, kura šajās dienās viesojas Latvijā ar lekcijām muzeju profesionāļiem un citiem nozares interesentiem.

Ar Rīgu viņa iepazinusies pirms diviem gadiem kā tūriste, un toreizējās sarunas ar Žaņa Lipkes memoriāla speciālistiem tagad izvērtušās divu nedēļu garā lekciju ciklā par radošumu muzeju darbā un dialoga veidošanu ar sabiedrību.

Muzeji vairs nav tikai izglītotajai elitei

Latvijas Radio: Jūs rakstāt populāro interneta blogu „The Uncataloged Museum”, kurā par savu muzeju pieredzi runājat tikpat aizrautīgi kā citi par modi vai ēst gatavošanu. Kā muzeji kļuva par jūsu kaislību?

Linda Norisa: Mana pirmā pieredze muzeju darbā bija 14 gadu vecumā, kad kļuvu par brīvprātīgo. Bet toreiz mani muzejos aizrāva citas lietas nekā šodien. Sākumā, tāpat kā daudzus muzejos strādājošos, mani ļoti saistīja muzeja priekšmeti, visas tās foršās lietas, ko tajos izstāda. Taču tagad mani vairāk aizrauj doma, ka muzeji var spēlēt ļoti svarīgu lomu mūsu sabiedrībā. Tās ir vietas sarunām, diskusijām un pārdomām, ne tikai iedvesmai. Iepriekš esmu strādājusi galvenokārt vēstures muzejos, un mani ļoti aizrauj doma par mūsu dažādajiem likteņstāstiem un to, kā tie var veidot mūsu nākotni.

Jūsu dzimtenē ASV atšķirībā no Eiropas valstīm nav Kultūras ministrijas, kas pārraudzītu muzeju nozari. Kā tas ietekmē muzeju saturu un darba stilu?

Lielākā atšķirība, protams, ir tajā, ka ASV muzeji saņem daudz mazāku valsts līdzfinansējumu – tas veido tikai 4% no kopējā atbalsta. Bet man šķiet, ka arī Eiropā tas mainās – ir iemesls, kādēļ jūs redzat milzīgus suvenīru veikalus Britu muzejā, Luvrā un citur. Aug spiediens gūt vairāk ieņēmumu pašu spēkiem. Tādā ziņā man liekas, ka Eiropas muzeji tuvinās ASV modelim. ASV muzeji savā ziņā ir neatkarīgāki. Lai gan, piemēram, Metropolitēna vai Modernās mākslas muzejam ir arī lielie ziedotāji, vairums mazo vēstures muzeju valstī ir pilnībā atkarīgi no vietējās kopienas atbalsta.

Tātad ļoti jākoncentrējas uz kopienas iesaisti?

Tieši tā. Mēs ar to pārrunājām arī ar Latvijas profesionāļiem. Amerikāņu muzeologs Stīvens Vails runā par pārmaiņām, ko muzeji piedzīvo 21.gadsimtā.

No vietām, kas stāsta „par kaut ko” tās kļūst par vietām, kas stāsta „kādam”. Muzeji vairs nav vieta tikai izglītotajai elitei, kur viss jāzina jau pirms apmeklējuma. Muzeji vairs nav arī tikai vieta izpētei.

Gan Eiropas, gan ASV muzeju sistēmā mēs esam sabiedriskas iestādes, un mēs esam atbildīgi sabiedrības priekšā.

Tas pieprasa arī izpratnes maiņu sabiedrībā. Man reizēm šķiet, ka mēs dzīvojam ar ļoti stingriem priekšstatiem par to, ko muzejos drīkst darīt un ko nē, kas un kā muzejos būtu jāizstāda un kas nē. Kā to mainīt, vienlaikus neatbaidot no muzejiem konservatīvāko apmeklētāju daļu?

Jā, konservatīvākie mēdz teikt – cilvēki nenāks, ja jūs muzeju pārvērtīsiet par Disnejlendu! Bet es taču nerunāju par Disnejlendu! Manā pieredzē ir lielisks piemērs ar Ukrainu, kur pēdējos gados daudz esmu strādājusi. Joprojām atceros, kā 2009.gadā, kad pirmoreiz turp aizbraucu, es prezentācijā parādīju attēlu, kur vidusskolnieki sēž kādā ASV mākslas muzejā uz grīdas un skicē. Un cilvēki burtiski noelsās, to ieraugot! Tas viņiem likās kaut kas nedzirdēts – sēdēt muzejā uz grīdas, skicēt, sarunāties! Bet šodien Ukrainas muzejos tiek īstenotas lieliskas programmas, kurās ne tikai skolēni vien sēž uz grīdas, zīmē un dara daudz ko citu. Bet, protams, muzejs ir arī vieta, kur tu vari atnākt, lai pabūtu ar sevi, uzlādētos, pasēdētu klusumā. Nav jāizvēlas starp pirmo un otro, muzejs var pildīt abas šīs lomas!

Un kādu pieredzi jūs gribētu nodot Latvijas kolēģiem, esot šeit?

Pirmkārt, es noteikti gribētu ne tikai nodot pieredzi, bet pati to arī iegūt.

Bet savās lekcijās un semināros es mazliet pieskaros gan teorijai par to, kādēļ muzejiem vajadzētu vairāk koncentrēties uz apmeklētājiem un viņu interesēm un kā to izdarīt.

Sākumā tas izklausās mazliet biedējoši, bet pēc vienas no lekcijām par sabiedrības iesaisti muzeja darbā man pienāca kāda no dalībniecēm un teica:

„Man tas lika aizdomāties, kā vairāk piesaistīt krievvalodīgos Latvijas iedzīvotājus, jo viņi ļoti maz nāk uz muzeju. Nezinu, kā to izdarīt, bet izdomāšu!” Un tas patiešām ir liels izaicinājums bilingvālās valstīs.

Tāpat Ukrainā, arī ASV, kur arvien pieaug to iedzīvotāju īpatsvars, kuri mājās nerunā angliski. Tāpēc savās lekcijās runāju gan par to, kāpēc ir svarīgi iesaistīt publiku, gan – kā to izdarīt. Tāpat mans darbs ir saistīts ar radošumu muzeju darbā. Radošums eksistē jebkurā darbā, un man ļoti gribētos, lai cilvēki kļūst drošāki par savām radošajām spējām.

Radošums kā panākumu atslēga

Jūs esat grāmatas „Radošums muzeju darbā” līdzautore. Kāpēc uzskatāt, ka radošums ir mūsdienu muzeju panākumu atslēga?

Es pat teiktu, ka radošums ir jebkura darba panākumu atslēga. Bet iemesls, kādēļ mēs ar kolēģi sarakstījām šo grāmatu, pirmkārt, ir tas, ka muzeji ļoti bieži stāsta par pagātni. Un ir tendence uzskatīt, ka tas, kā vienmēr esam kaut ko darījuši, ir tas pareizākais veids. Tas ir drošākais veids, jo mēs taču vienmēr tā esam darījuši. Mūs saistīja radošuma teorija, ko šodien daudz izmanto arī biznesa vidē, piemēram, „Google” un citos tehnoloģiju uzņēmumos, pētot jaunu lietu radīšanai nepieciešamos apstākļus un nosacījumus. Mēs gribējām paraudzīties, kā tas strādā muzeju vidē.

Atklājām, ka muzejnieki lielākoties uzskata – radošums ir kuratoru, dizaineru lauciņš, bet tas neattiecas uz muzeju kopumā. Bet patiesībā runa ir vienkārši par jaunām idejām un jauniem veidiem, kā kaut ko darīt, un to savā darbā var izmantot kā kases darbinieks, tā muzeja priekšmetu numurētājs.

Varētu jautāt – kas tur radošs kases darbā vai priekšmetu numurēšanā?

O, tur man ir labs piemērs! Varbūt ne gluži par priekšmetu numurēšanu, bet tuvu tam. Mans kolēģis nesen stāstīja, ka licis saviem darbiniekiem muzejā izlasīt šo grāmatu un katru nedēļu to pārrunā. Viņi ir ķērušies pie liela digitalizācijas projekta, fotografē muzeja priekšmetus. Un par to atbildīgais darbinieks sacījis: es te tā padomāju (un radošumā liela nozīme ir tieši domāšanas procesam) un atradu veidu, kā samazināt katra priekšmeta fotografēšanas laiku par 30 sekundēm. Un ja tev muzejā ir 20 tūkstoši priekšmetu, tas ietaupa ļoti daudz laika! Lūk, tas ir radošs risinājums.

Man šķiet, ka mēs bieži vien domājam par radošumu kā kaut ko īpašu un grūti aizsniedzamu, kaut ko tādu, kas tev vai nu piemīt vai nē. Vai radošumu var trenēt?

Protams! Mūsdienu pētījumi apstiprina, ka mēs visi esam radoši. Nezinu, kā Latvijā, bet ASV daļa problēmas ir skolās, kas apslāpē radošumu, jo visiem jāseko vieniem noteikumiem, turklāt tev iegalvo, ka radošums dzīvo tikai mākslas pasaulē. Bet ikviens cilvēks ir radošs, un radošumu var attīstīt. Mēs mēdzam domāt, ka radošums ir tikai tas brīdis, kad galvā „iedegas lampiņa”. Nē, tas ir process – tu uzņem jaunu informāciju, apstrādā to, novērtē un liec lietā. Un jo vairāk to saprot visas institūcijas līmenī, jo labāk veicas ar jaunu ideju īstenošanu.

Teicāt, ka muzejos pakāpeniski mainās uzsvars no stāstīšanas „par kaut ko” uz stāstīšanu „kādam”. Vai varat minēt kādus piemērus, kad muzejiem izdevies iespaidot sabiedrību un varbūt pat mainīt to?

Pērnā gada pavasarī Ukrainas Nacionālajā mākslas muzejā redzēju izstādi ar nosaukumu „Varoņi”. Muzeja darbinieki bija caurskatījuši krājumu un atlasījuši visu, kam kataloga aprakstā bija minēts vārds „varonis”. Tai skaitā daudzus Staļinus un Ļeņinus, bet arī Tarasu Ševčenko un padomju darba varoņus. Un šī izstāde raisīja lielas diskusijas par to, ko mēs saprotam ar vārdu „varonis” un kas tad ir mūsu varoņi. Ukrainā pēc Maidana notikumiem šī ir ļoti nozīmīga diskusija. Muzeja vadītāja vietniece man sacīja – agrāk cilvēki nāca uz muzeju, bet vēroja izstādes klusumā, kautrējās izteikties. Bet par šo izstādi viņi runā! Te varbūt nevar redzēt ļoti tiešas, tūlītējas pārmaiņas sabiedrībā, bet tas noteikti atstāj ietekmi. Cilvēki aiziet mājās un turpina sarunas par šo tēmu. Savukārt ASV daudzi muzeji cenšas panākt ļoti praktiskas pārmaiņas. Piemēram, pirmā lēdija Mišela Obama sāka kampaņu „Kustēsimies!”, aicinot bērnus dzīvot veselīgāk. Un daži zinātnes muzeji, piemēram, to turpināja ar projektiem un skolu programmām par ēdienu un tā ietekmi uz organismu. Cits piemērs – kāds muzejs, kas iekārtots senā cietuma ēkā, ir aicinājis apmeklētājus diskutēt par to, kādēļ ASV ir augstākais ieslodzīto īpatsvars pasaulē.

Pārmaiņas rosina interesi un attīsta domāšanu

Muzeji kļūst par pilsoniski aktīvu sabiedrības daļu?

Jā, daudzi zinātnes un dabas muzeji, piemēram, arvien vairāk runā par klimata pārmaiņām. Savukārt tviterī populārs kļuvis tēmturis „MuseumsRespondToFerguson” saistībā ar muzeju reakciju uz gadījumu, kad policists ASV pilsētā Fērgusonā nogalināja neapbruņotu melnādainu pusaudzi. Tas ir izvērties par ikmēneša tiešsaistes diskusiju muzeju profesionāļu vidū par to, kā muzeji attiecas pret rasu jautājumu un tā skaidrošanu. Jā, muzeji kļūst sabiedriski arvien aktīvāki. Arī kad biju šeit 2014.gadā, apmeklēju čekas māju un redzēju patiešām lieliskas, pārdomas raisošas izstādes. Man prieks, ka muzeji Latvijā rosina šādas sarunas.

Interesanti, ka ar savām lekcijām Latvijā esat laikā, kad virkne muzeju ir tapšanas stadijā, rekonstrukcijā vai nesen pabeigti. Starp citu, vai jums ir sanācis ielūkoties nupat atjaunotajā Nacionālajā mākslas muzejā?

Jā! Ir tik interesanti un neparasti staigāt pa muzeju, kad tajā nav nevienas gleznas! Tas bija ļoti skaisti.

Vai zināt, kā tur gāja atvērto durvju dienās?

Jā, cik tur bija – 150 tūkstoši cilvēku?

Gandrīz. Apmeklētāji gāza apkārt muzeju un dažs pat jokoja, ka labākais veids, kā piesaistīt publiku muzejam ir izvākt no tā mākslu. Par ko tas, jūsuprāt, liecina?

Ļaudis bieži domā, ka viņiem nepietrūktu muzeju, ja to nebūtu. Bet šis notikums parāda, ka sabiedrība bija noilgojusies pēc šī muzeja, kamēr tas bija slēgts. Protams, ir arī vilinājums redzēt kaut ko jaunu, kaut ko, kas ilgi bijis nepieejams. Bet pēc vienas no lekcijām Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā es izstaigāju ekspozīciju un mēs runājām ar kuratoru par to, kā muzejs bija iekārtots, kad tas bija pilī, kāds tas ir tagad un kā sevi redz nākotnē pēc atgriešanās vēsturiskajās telpās.

Kā muzeju speciāliste varu teikt, ka šis pārmaiņu process ir lieliska lieta! Jo cilvēki visu laiku ir domāšanas procesā, un tas vienmēr ir interesanti.

Mani ļoti interesē 20.gadsimta vēsture, kas šajā pasaules daļā ir, maigi sakot, ļoti sarežģīta. Un mēs daudz runājām par dažādām vēstures perspektīvām, kuru Latvijā droši vien ir tikpat daudz, cik iedzīvotāju.

Okupācijas muzeja stāsts visvairāk rūpēs pašiem latviešiem

Runājot par Latvijas sarežģītās 20.gadsimta vēstures atspoguļošanu, ir kāds muzejs, kura vārds šobrīd tiek locīts ļoti bieži – tas ir Okupācijas muzejs. Turklāt šobrīd lielākās diskusijas ir par tā formu, proti, arhitektūru, nevis saturu. Vai, jūsuprāt, muzeja arhitektūra var kļūt par spēcīgu vēstījumu un vai tai būtu tas jādara?

Jā, tas noteikti tā var būt. Bet es neesmu arhitekte, un

man personīgi šķiet, ka muzejs var izstāstīt ļoti spēcīgus stāstus, pat ja tas būtu iekārtots teltī.

Esmu bijusi fantastiskās muzeju ēkās, bet ir nācies būt arī ļoti slavenu arhitektu būvētos muzejos, kas man likās briesmīgi, jo likās, ka arhitekts ir gribējis pārtrumpot muzeja saturu. Tas, protams, ir katras iestādes pašas lēmums, un es diemžēl neesmu bijusi Okupācijas muzeja telpās Strēlnieku laukumā, jo, kad šeit ierados, tas jau bija slēgts, tāpēc par konkrēto gadījumu man ir grūti spriest. Bet, manuprāt, pats galvenais ir, lai notiktu šī saruna par okupāciju, ko tā ir nozīmējusi Latvijai un kādu mēs redzam nākotni. Un kur tieši šī saruna notiek – tas jau ir mazāk svarīgs jautājums. Tāpat ir būtiski, kam šis muzejs ir vairāk domāts – tūristiem vai pašiem Latvijas iedzīvotājiem?

Man šķiet – tūristi nāk un iet, bet galu galā tieši pašiem latviešiem šis muzejs vienmēr rūpēs visvairāk.

Starp citu, muzeji pasaulē arvien vairāk veido satura koncepcijas, runājot ar apmeklētājiem un plašāku sabiedrību par to, kas viņiem visvairāk rūp, ko viņi visvairāk gribētu redzēt, vēl pirms ir apmeklējuši pašu muzeju. Pastāstīšu kādu interesantu piemēru: Konektikutā atrodas slavenajās vergturības atcelšanas aktīvistes, "Krusttēva Toma būdas" autores Herietas Bīčeres-Stovas memoriālā māja. Bet ekskursija pa šo māju bija diezgan parasta – te bija viņas krēsls, te viņa sēdēja un tā tālāk… Un, strādājot pie ekspozīcijas koncepcijas maiņas, mēs intervējām apmeklētājus un jautājām – ko jūs gribētu šeit darīt un piedzīvot? Vairums atbildēja – es gribētu apsēsties un palasīt, jo šī taču ir rakstnieces māja. Savukārt uz jautājumu – ko jūs visvairāk gribētu pajautāt Bīčerei-Stovai, ja viņu satiktu – apmēram 80% atbildēja: es jautātu – kur viņa ņēma tik daudz drosmes, lai tolaik uzrakstītu tādu noveli kā „Krusttēva Toma būda”, kas kļuva par vienu no abolicionisma kustības ikonām? Un tagad šī ekspozīcija stāsta tieši par to.

Un tas daudziem droši vien ir kas jauns – ka tu kā muzeja apmeklētājs vari ietekmēt tā saturu, ka tu pats vari būt daļa no radošā procesa.

Jā, tas tiešām ir mainījies, kopš es strādāju muzeju nozarē. Pašlaik konsultēju kādu muzeju mazā zvejnieku ciematā Kanādā, un es gāju uz vietējo pamatskolu pie piektās un sestās klases skolniekiem, lai uzzinātu viņu domas par to, kādam jābūt muzejam. Domāju, ka mums, muzejniekiem, jāizmanto katra iespēja, lai runātu ar sabiedrību. Un arī pašai sabiedrībai vajadzētu drošāk paust savas domas. Jo šie taču galu galā ir mūsu visu kopīgie muzeji.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti