Latvijas vēstures muzeja speciāliste Anita Meinarte norādīja, ka šī nominācija ir ļoti augstu vērtējama. „Pēc šīs nominācijas pasludināšanas, ka muzejs ir saņēmis šo ļoti augsto atzinību, jūs esat pirmā no medijiem, kura ir ienākusi telpā, kur reāli šī kolekcija arī glabājas. Mēs esam fotonegatīvu kolekcijas glabātuvē," norāda Meinarte.
Gan Meinarte, gan Gunita Baumane strādā muzeja glabātuvē. Visapkārt ir pelēki metāla skapji, kuros īpašos apstākļos tiek glabātas fotonegatīvu stikla plates, kas ir ļoti jūtīgs materiāls. „Ir vairāki plaukti ar bezskābes kartona kastītēm, kurās vidēji katrā kastītē ir ap 20 uzņēmumu salikts..." atzīmē Baumane.
Uzņēmumu no kastītes drīkst izņemt tikai ar cimdiem un, lai redzētu, kas tajā attēlots, tas jānovieto uz gaismas galda. „Jā, noteikti, lai strādātu ar šiem oriģināliem ir jāvelk balti cimdi," stāsta Meinarte.
Kolekcija glabā īstus dārgumus, un starp tiem ir arī 802 fotonegatīvi, kas tagad nominēti UNESCO programmas „Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajam reģistram. Tie atspoguļo latviešu tradicionālo dzīvesveidu 20.gadismta sākumā, kas ir ļoti būtiska mūsu identitātes daļa, bet kas vēstures gaitā kļuvusi par izzūdošu parādību.
„Tas ir laiks, kad Latvijā vēl bija saglabājusies tradicionālā ainava un tradicionālais dzīvesveids. Jo tad nāca Otrais Pasaules karš, okupācija, kolhozi, un, protams, ka mainījās gan ainava, gan dzīvesveids un tradicionālās prasmes," klāsta Meinarte.
Fotonegatīvi sevī glabā ļoti detalizētu informāciju par latviešu dzīvesveidu pirms 1990. gadiem. Ar to palīdzību varam uzzināt, kā tolaik tika celtas mājas, kā norisinājās siena un mēslu talkas, kā cilvēki darināja pastalas un vīzes, vija striķus, ģērēja ādas un pašu rokām darīja vēl ļoti daudzus citus darbus.
Ar laika distanci ļoti vērtīgi šķiet, ka katram lauku darbam izsekots visa lielā cikla garumā, stāsta Gunita Baumane. „Daudziem procesiem ir izsekojama pakāpeniskā attīstība. Piemēram, ir siena pļauja, kraušana gubā, vešana mājās un tad jau gotiņas barošana un slaukšana. Tāpat par linu apstrādi. Var izsekot no tā, kā linus plūc, sukā, nocērt pogaļas un pēc tam auž jau audumus," saka Baumane.
Visas foto liecības savulaik veiktas ļoti mērķtiecīgi. Pieminekļu valde šim nolūkam organizēja speciālas etnogrāfiskas ekspedīcijas uz dažādiem Latvijas reģioniem, kur īpaši sagatavoti speciālisti tikās ar vietējiem cilvēkiem un fotografēja viņu darba ikdienu.
Katrs speciālists strādāja pēc rūpīgi izstrādātas instrukcijas un katram bija savi uzdevumi. Piemēram, atspoguļot, kā laukos cilvēki pārvieto dažādas nastas un priekšmetus. „Ļoti ilustratīvi bagāts pēc tam ir materiāls, kur šīs ainas var redzēt. Kā tiek nestas rudzu nastas, kā maza meitenīte pa pagalmu stiepj malkas klēpi, kā uz lauku tiek nestas pusdienas kanniņā, kā ar nēšiem nes ūdeni," norāda Baumane.
Līdzās lauku darbiem fotoliecībās detalizēti izsekots arī tam, kā lauku reģionos vecāki pārvietoja bērnus. „Tajā laikā jau mājās nebija, kas viņus pieskatītu. Visos lauku darbos bērnus ņēma līdzi, un tad mēs fotogrāfijās varam redzēt ar kādiem ratiņiem viņi tika pārvietoti. Tās ir vienkārši no dēļiem sasistas koka kastēs ar riteņiem, kuras vilka vai stūma," uzsver Baumane.
802 fotonegatīvu nominēšana UNESCO programmai „Pasaules atmiņa" ir īpašs apliecinājums šo materiālu unikalitātei, kas rosina īpaši rūpēties par šīs kolekcijas saglabāšanu un popularizēšanu. Latvijas Vēstures muzeja speciālisti šobrīd rosīgi strādā, lai šī kolekcija pēc iespējas drīz būtu pieejama apskatei internetā visplašākajam interesentu lokam.
