And the winner is... Idaaa!”
Poļu režisora Pāvela Pavļikovska filma „Ida” palika nepārspēta šā gada Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijā Rīgā. To kronēja par labāko filmu, režisoru, scenāriju, operatora darbu un arī par skatītāju simpātiju, par ko režisors neslēpa pārsteigumu, jo ar savām filmām nekad neesot centies būt populārs.
Tas ir sirreāli! Cilvēki izvēlas mūs? Mēs uztaisījām melnbaltu filmu ar nekustīgu kameru un dažiem lieliskiem aktieriem, kurus ārpus Polijas neviens nezināja. Šis nu bija pēdējais, ko gaidījām. Bet ļaudis ir gudri, viņi ir runājuši, un es nevaru sūdzēties,” atzīst Pavļikovskis.
Vizuāli iespaidīgā „Ida” vēsta par topošu mūķeni 1960.gadu komunistiskajā Polijā, kura uzzina patiesību par savu izcelsmi un holokaustā nogalinātajiem vecākiem. Filmas režisors, kurš lielākoties strādājis ārpus Polijas, Lielbritānijā, pauda gandarījumu, ka Eiropā vēl iespējams filmēt mākslas kino un to arī novērtē.
Divarpus stundu garajā ceremonijā, kur balvas pasniedza 21 nominācijā, netrūka veselīgas ironijas par to, cik maz Eiropas kino ļaudis zina viens otru un citu valstu kino. Ja britu režisoru un balvas par īpašiem sasniegumiem saņēmēju Stīvu Makvīnu pēc oskarotās drāmas „12 gadi verdzībā” zina daudzi, tad, iespējams, Aņjēze Varda ne vienam vien kino skatītājiem bija jauns vārds – franču kino jaunā viļņa granddāma 86 gadu vecumā saņēma balvu par mūža ieguldījumu.
„Nesauciet to par mūža ieguldījumu, tas man liek domāt, ka mans ieguldījums ir beidzies. Labāk par mūža sasniegumiem! Man domāt, ka 60 gadu garumā esmu uzticīgi kalpojusi kino. Un visus šos gadus esmu strādājusi ar izciliem aktieriem, producentiem un operatoriem. Paldies maniem bērniem, kas mani visu mūžu aizstāvējuši. Tas nebija viegli - daudz vairāk laika nācās pavadīt, meklējot finansējumu, nevis uzņemot filmas,” pateicības runā stāsta režisore. „Kad šovakar apskatīju nomināciju sarakstu, ievēroju, ka tajā ir maz sieviešu, lai gan viņas ir izcilas profesionāles. Vairāk sieviešu būtu pelnījušas tikt nominētas.”
Šo Aņjēzes Vardas atziņu naski uzķēra žurnālisti. Pēc ceremonijas uz jautājumiem par sieviešu lomu kino industrijā nācās atbildēt gan labākajai montāžas režisorei Žustīnei Raitai, „Idas” scenāristei Rebekai Lenkjevicai un producentei Evai Puščinskai.
Diemžēl labākās aktrises – franču zvaigznes Marionas Kotiljāras – ceremonijā klāt nebija, bet lielu interesi izpelnījās labākais aktieris – brits Timotijs Spols par izcilo gleznotāja Džozefa Tērnera atveidojumu. Tas esot bijis grūtākais aktiera karjerā.
„Strādāt ar režisoru Maiku Lī vienmēr ir izaicinājums, jo viņš tev liek piedalīties tēla radīšanā. Un tā ir milzīga atbildība, jo Tērners ir vēsturiska, sarežģīta persona, pavisam citāds nekā viņa darbi. Un ir tik daudz cilvēku, kas veltījuši dzīvi Tērnera pētniecībai,” – tā Spols. „Saņemt šo balvu, bija pilnīgs pārsteigums. Es šodien uzvilku savas smieklīgās kurpes, lai sevi iepriecinātu, un tagad tās kļuvušas par manām laimīgajām Latvijas kurpēm!”
Šā gada Eiropas Kinoakadēmijas piedāvājums liecina par spēcīgu konkurenci un izciliem kino darbiem – tā uzskata kino žurnāliste Kristīne Giluce. „Idas” triumfs, viņasprāt, bijis gaidāms, tomēr pārsteidzot tā pārsvars pār citiem pretendentiem.
Šogad bija, manā skatījumā, vēstījuma ziņā ļoti, ļoti spēcīgas filmas,” uzsver Giluce. „Tādas eksistenciālas tēmas. Seksualitātes pētījums Larsa fon Trīra „Nimfomānē”, varas un indivīda attiecības „Leviatānā”, „Idas” sevis meklējuma, „Force Majeure” cilvēcisko instinktu un rakstura pētījums. Uz šī fona „Ida”, manuprāt, nespīdēja tik ļoti, bet negribu arī būt pilnīgs skeptiķis. Filma ir ļoti skaista.”
Vairākas no šā gada Eiropas izcilākajām filmām Rīgā jau rādītas un, iespējams, varēs redzēt arī pēc Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijas. Taču, kā norāda Kristīne Giluce, Holivudas un Eiropas kino balansa līdzsvarošanai ar vienu ceremoniju vai festivālu nepietiks. Interese par pašu kontinenta kino jāuztur arī ikdienā.
