Ilgus gadus valsts bija pārliecināta, ka autortiesības uz padomju gados Rīgas kinostudijā tapušajām filmām pieder tai. Kā pārsteigums tai nāca 2007.gadā Rīgas kinostudijas daļas privatizējušās un nosaukumu paturējušās akciju sabiedrības "Rīgas kinostudija" paziņojums, ka tā nodod 973 filmu izplatīšanas tiesības Dānijas kompānijai "Voxell Aps".
KM vērsās ar prasību tiesā, un pirmās instances tiesa atzina KM autortiesības uz šīm filmām, ievērojot darbu autoru mantiskās un personiskās tiesības. Rīgas kinostudija spriedumu pārsūdzēja, un otrās instances tiesas spriedums 2014.gada pavasarī bija pilnīgi pretējs – tā noraidīja KM prasību un atzina kinostudijas autortiesības.
KM un Kinematogrāfistu savienība iesniedza kasācijas sūdzību, un pagājušā gada nogalē Augstākā tiesa pieņēma lietu izskatīšanai kasācijas instancē. Kopš tā laika lietā virzības nav bijis.
Tikmēr valsts turpina digitalizēt un restaurēt latviešu kino klasikas pērles. Jāņa Streiča jubilejas gadā tās ir divas - studijā "Lokomotīve" jau restaurēta „Mans draugs nenopietns cilvēks”, šobrīd rit pēdējie darbi, atjaunojot „Svešās kaislības”.
Iepriekšējos gados gan par valsts, gan Eiropas Savienības fondu līdzekļiem restaurētas un digitalizētas kopumā 12 spēlfilmas un deviņas animācijas filmas. Šo darbu iecerēts turpināt nākamajos gados, izmantojot kultūras digitalizācijas projekta līdzekļus.
"Šī nav vienas privātas kompānijas manta! Nekādā gadījumā!" uzsver Nacionālā kino centra (NKC) pārstāve Kristīne Matīsa. "Tas ir visas tautas kultūras mantojums. Ir tikai loģiski, ka valsts iestāde ar to nodarbojas. Ir absolūts noziegums pret latvju kino vēsturi un šo filmu autoriem, ka šīs filmas ir pieejamas tādā stāvoklī – novecojušās kopijās, sašvīkātas, ar čerkstošu skaņu. Nav apstrīdama nepieciešamība filmas restaurēt."
Valstij nelabvēlīga tiesvedības iznākuma gadījumā šis valsts ieguldījums nāktu par labu otrai pusei – kinostudijai, jo digitalizēta, restaurēta, labā kvalitātē skatāma filma ir pieejamāka un vieglāk izplatāma.
"Ja mēs sēdētu un gaidītu, kamēr beigsies tiesas process, kas tagad velkas jau 10 gadus un varbūt vilksies vēl 10 gadus, nekā tāda nebūtu. Mums šobrīd ir jau gandrīz 20 restaurētas filmas. Nekā tāda vienkārši nebūtu," turpina Matīsa. "Patiesībā, ja kinostudija ir pārliecināta, ka tai ir tiesības uz šīm filmām, tad viņi principā varētu nodarbotos ar to pašu. Būtu tikai lieliski, ja mēs no viena gala restaurētu [filmas] katrs savā pārliecībā, ka mums pieder tiesības uz šīm filmām."
Kinostudijas pārstāvis atzīst, ka viņi digitalizē filmas, tikai lai tās būtu piedāvājamas izrādīšanai televīzijām NVS teritorijā.
"Mēs, protams, ciparojam televīzijām materiālus NVS teritorijā, izplatot filmas," apliecina zvērināts advokāts, a/s "Rīgas kinostudija" pārstāvis Armands Liberts. "Televīzijām izejmateriālu nodrošinām parastā "Telecine" variantā. Tā nav skanēšana kadrs pa kadram, tas ir "Telecine" variants, apstrādājam, uztaisām krāsu korekciju, principā televīzijā tas ir skatāms."
Tikmēr kinostudija kritizē valsts centienus.
"Pievērsiet uzmanību, - tās filmas, kas ir digitalizētas šeit. Kad mēs skatāmies televīzijā, attēls it kā ir ass, bet tajā pašā laikā krāsas ir pilnīgi šķērsām. Pateikšu, kāpēc. Tās tiek ciparotas no pozitīviem, kas ir šeit pat. Vienīgais variants ir taisīt kopijas no negatīviem. Lai taisītu kopijas no negatīviem, ir nepieciešams aizbraukt uz Krieviju, uz arhīvu, un saņemt negatīvu kopijas," saka Liberts.
"Pie negatīviem mēs vispār neviens netiekam, netiek ne kino centrs, ne Liberts ar savām ambīcijām, jo tie visi ir Krievijas arhīvā baltajos stabos," oponē Matīsa, skaidrojot, ka, uzsākot filmu digitalizāciju, 2008.gadā bija sadarbības līgums ar Krieviju un pirmās trīs filmas digitalizētas no negatīviem. "Nav tā, ka mēs nezinātu, ko darām, un darītu kādu bezjēdzīgu procesu. Vienkārši tajā brīdī, kad var tikt klāt šiem negatīviem, strādā ar tiem; kad ir iespējams - šeit tikai ar mūsu arhīva kopijām, strādājam ar tām, bet tas vienalga ir labāk nekā nedarīt neko, tikai paziņot, ka man ir tiesības, bet es neko nevaru darīt."
Ja Rīgas kinostudija tiesvedības rezultātā patur filmu autortiesības, tad tās finansiālais stāvoklis, zaudējumi un fakts, ka ēka atkal ir nonākusi izsolē, rada bažas, ka Rīgas kinostudijai būs resursi, lai saglabātu Latvijas kino zelta fondu. Taču no Rīgas kinostudijas pārstāvja teiktā izriet, ka viņi to nemaz negrasās darīt. Filmu restaurēšanas izmaksas tāpat būtu jāsedz valstij, bet Rīgas kinostudija laipni atļautu to darīt.
"Digitalizācija no negatīviem ir padārgs process," atzīst Liberts. "No negatīviem mēs to neesam darījuši. Mēs to reiz piedāvājām valstij."
"Mūsuprāt, tas tomēr ir risks atstāt šīs filmu tiesības privātās rokās. Tie riski ir pārāk lieli. Otrs mūsu apsvērums ir, ka mēs gribam turpināt ieguldīt līdz līdzekļus šajās filmās. Ja tās nepieder mums, tad mēs vienkārši nedrīkstam to darīt," valsts nostāju pauž KM valsts sekretārs Sandis Voldiņš.
Kamēr abas tiesvedībā iesaistītās puses uzskata, ka tiesības uz filmām pieder viņiem, tikmēr visi, kas vēlas rādīt vai citādi izmantot filmas, nonāk nepatīkamas izvēles priekšā – kam prasīt filmu izmantošanas atļauju un maksāt par licenci.
"Tas būtu absurds, ja kāds gribētu samaksāt visiem, kas gribētu paņemt naudu par šīm filmām," saka LTV žurnāliste Daira Āboliņa.
Latvijas Televīzijas projekta „Filmas arheoloģija” autore Daira Āboliņa ir izvēlējusies: "Sākot no otrās arheoloģijas, mēs konsekventi esam valsts pusē. Arī morāli. Ir lielā mērā skaidrs, ka te ir konflikts starp likumu un morāli. Un es esmu morāles pusē."
Izvēli, no kā pirkt filmas izrādīšanas licenci, nereti ietekmē vēl viens apsvērums – gadījumā, ja to izsniedz valsts, tad kaut nelielu, bet atlīdzību saņem arī filmas autori – režisors, operators, filmas mākslinieks un scenārija autors. Par viņu tiesībām iestājas valsts, uzturot savu prasību tiesā. Turpretī kinostudija uzskata, ka autoratlīdzība pienākas tikai tai.
