Režisore Jeļena Hazanova uz Rīgu atveda savu jaunāko filmu “Petruškas sindroms”. Par Krievijas režisori viņu var dēvēt daļēji, jo vairumu filmas Hazanova ir veidojusi Šveicē. Viņa ir viena no nedaudzajiem krievu režisoriem, kas strādā kopprodukcijā. Tieši Hazanovas filma “Vārdu spēle: Oligarha tulks” bija pirmais Krievijas un Šveices kopražojums.
“Krievijā tas sarežģītāk, tas ir nestandarts,” norāda Hazanova. “Ne visas filmas taisa kopprodukcijā. Daļa kino tiek veidots iekšējam tirgum, un tam kopprodukcija nav vajadzīga. Taču pēdējā laikā parādās autorkino un lielformāti, kas jau sākotnēji tiek iecerēti demonstrācijai ārzemēs. Taču tā nav tik standarta parādība kā Eiropā. Jo nav nepieciešamības.
Savu jaunāko filmu “Mantinieki” Rīgas publikai izrādīja arī Krievijas kino smagsvars – režisors Vladimirs Hotiņenko, kas pazīstams kā kaimiņvalsts vēstures tēmu ekranizētājs. Mantinieki ir laikmetīgs stāsts par Svētā Radoņežas Sergija 700 gadu jubileju. Darbība notiek tolkšova laikā, parādot sabiedrības modeli miniatūrā.
“Man nav nevienas izteikti sociālas filmas. Protams, tādas notis ieskanas. Sākot ar “Spoguli varonim” un “72 metriem” un arī citās manās filmās. Bet tās nav tik daudz par sociālo, cik par Krieviju. Šo ļoti sarežģīto zemi. Šo ļoti sarežģīto cilvēka dzīves teritoriju. Sociums var mainīties. Tad notiek revolūcija, tad tā nenotiek, tad ir perestroika, tad vēl kas. Bet mani interesē bāzes lietas – kas tas vispār tāds ir,” skaidro Hotiņenko.
Un tomēr viens no rādītājiem, uz kurieni virzās kaimiņvalsts kino, ir jauno režisoru spēja izteikties. Pārsvarā tas ir autorkino bez ievērojamiem budžetiem. Lielie projekti, tostarp arī valsts pasūtījumi tiek mūsdienu Krievijā sevi apliecinājušiem režisoriem.
“Es, piemēram, taisīju filmu “1612”. Tā bija pasūtījuma filma par laiku, kas diemžēl bija aizmirsts, toties Krievijas vēsturē ļoti nozīmīgs. Šis laiks bija izzudis no atmiņas, un to vajadzēja atdzīvināt. Izveidojās diskusija par šo Krievijas vēstures posmu. Tas ir normāli. Rembrantam taču arī pasūtīja kolektīvos portretus,” turpina Hotiņenko.
“Jaunajā kino paaudzē ir lieliski režisori. Zvjagincevs, Valerija Germanika, Oksana Bičkova. Un ir pieredzējušie režisori, kas filmē vairāk tādu ideoloģisko kino. Man tas nav tik interesants,” atzīst Hazanova. “Mani aizrauj stāsts. Un ja dzīvē gadīsies, ka man tiek piedāvāts šāds projekts, tad svarīgi būs, ko es varu pateikt kā cilvēks. Vienkārši tāpat pārstāstīt svešas domas man nav interesanti.”
“Pie mums kino ir pārstājis būt par industriju,” uzsver Hotiņenko. “Tas pastāv uz dotācijām, taču tās nav lielas. Krieviem ir teiciens: “mežā neiet un mājās nepalikt”. Tas ir par mūsu kino veidotājiem. Nepietiek līdzekļu lieliem projektiem, un, kamēr tā nekļūs par industriju, nekas nenotiks. Turklāt ir maz debiju. Kā teica romiešu senators: Kartāgai jābūt sagrautai. Jau vairākus gadus es uzstāju, ka nepieciešams debiju gads. Piemēram, no 100 filmām pusi atdosim jauniešiem, un tad sapratīsim, kas pie mums notiek.”
Šodien Krievijas kultūras vidē ir vērojama ideoloģiska šķelšanās un vairāki kino ļaudis ir emigrējuši vai izteikuši savu neapmierinātību ar valsts politiku. Atceramies peripetijas ap “Zelta Globusa” laureāti Andreja Zvjaginceva filmu “Leviatāns”, kuras izrādīšana vairākkārt tika atlikta un kuras galvenās lomas atveidotājs Aleksejs Serebrjakovs, neapmierināts ar Krievijā notiekošo, emigrēja uz Kanādu. Piemērs ir arī dokumentālo filmu festivāls “ArtDocFest un tā prezidents Vitālijs Manskis. Šogad festivāls notiks Rīgā, Starptautiskā kino festivāla ietvaros. Šajos un citos piemēros tiek uzsvērta Krievijas ideoloģiskā kontrole. Citās domās ir Vladimirs Hotiņenko.
“Tagad kaut ko kontrolēt praktiski nav iespējams. Sākas skandāli, iesaistās prese, internets. Katrā ziņā, manā darbā neatceros tādus gadījumus. Jā, sākuma stadijā noteikti tiek izteiktas kādas vēlmes,” turpina Hotiņenko. “Tāds filtrs pastāv. Bet pēc tam ir grūti kontrolēt. Kādas tik filmas nav filmētas. Tagad tā nenotiek, ka noliek plauktā, slēdz un aizliedz. Vienīgi var nepalīdzēt ar izrādīšanu. Tagad galvenā kino problēma ir tieši izrādīšanā.”
Uz jautājumu par Krievijā aizliegtajām filmām, piemēram, Zvjaginceva filmu, režisors atbild: “Nekas nav aizliegts. Filmu izrādīja. To var arī internetā atrast. - Vienkārši tur tika izmantoti necenzēti vārdi. – Jā, tur tika izmantota nenormatīvā leksika. Turklāt jūsu padevīgais kalps un arī Ņikita Mihalkovs un Bondarčuks bijām to starpā, kas parakstīja vēstuli, lai ne visas filmas durtu uz pīķa. Jo starp tām ir patiešām mākslinieciski darbi”.
Vladimirs Hotiņenko ir novērojis, ka jaunie režisori strādā ar humoru, tajā pašā laikā nezaudējot stāsta dziļumu. Pie komēdijas šobrīd strādā arī Jeļena Hazanova.
“Man patīk žanra kino, trilleri. Pamatā man patīk romantiskas drāmas. Kaut arī, ziniet, dievinu skatīties komēdijas. Un labu komēdiju uztaisīt ir krietni vien grūtāk nekā drāmu. Piemēram, tagad rakstu scenāriju komēdijai. Redzēsim, vai sanāks labs komēdijas sižets,” atklāj Hazanova.
Savukārt Vladimirs Hotiņenko paliek uzticams vēsturiskajam žanram. Viņa plānos ir Alekseja Varlāmova stāsta “Domu vilks” ekranizācija, kas ir stāsts par Pirmo pasaules karu un 1917. gada revolūciju Krievijā.
“Tas ir neparasts notikums. Šī te revolūcija tikai tiek apzināta. Pēc tiem notikumiem viļņi vēl nav rimušies. 100 gadi tādam notikumam. Un es vēlos uztaisīt filmu 1917. gada simtgadei,” atklāj režisors.
