Pilsētas ir kā cilvēki – dzīvo, aug, mainās. Lūk, arī Liepāja pirms simts gadiem bija citāda, īpaši spēcīgi tās veidolu ietekmēja Otrais pasaules karš. Kas tagad atceras, ka pilsētas centrs un Tirdzniecības kanāla kanālmala bija pilnīgi aizbūvēta? Ja nu vienīgi vēsturnieki. Šīs kolāžas Igoru Bobrovu aizķer visspēcīgāk – saproti, cik daudz pilsēta ir zaudējusi... Uz citām skaties un jūties burtiski aizkustināts – cik, izrādās, smieklīgi bija pirmie tramvaji! 23 kadri, 23 vēstījumi no pagātnes, kas saplūduši ar tagadni. Zināmi, nezināmi, ar grūtībām atpazīstami kadri. Katrā no tiem daļiņa pilsētas dvēseles.
- Igor, kā radās šāda pagātnes un tagadnes apvienošanas ideja?
- Ir Pēterburgā tāds fotogrāfs Sergejs Larenkovs, es speciāli viņu pieminu kā idejas aizsācēju. Ieraudzīju viņa darbus – blokādes laika Ļeņingradas uzņēmumu montāžu ar šodienas Pēterburgu, ar aizsega aerostatiem, zenītlielgabaliem... Tēma bezzaudējuma, bet rezultāts vienkārši šiks. Un aizrāvos ar to, nolēmu atkārtot. Saprotams, dzimtajā Liepājā. Un nekas nesanāca. Bet, ilgi mēģinot un kļūdoties, tiku skaidrībā, sapratu visus noslēpumus.
- Un kāds ir galvenais?
- Punkts un objektīva fokusa attālums. Nu, lūk, šķistu – kreisajā rokā turi pastkartīti, saproti, ka stāvi pareizajā vietā, viss sakrīt. Nofotografē. Atnāc mājās, sēdies pie datora – nē, kadri pilnīgi nesavienojas. Cita perspektīva citā fokusa attālumā, līnijas nesakrīt vajadzīgajā vietā... Vēl viena grūtība – atrast vajadzīgo fotografēšanas punktu. Dažreiz tā vienkārši nav – tajā izaudzis koks, nolikts laternas stabs, uzcelta māja. Tas nozīmē, šai fotogrāfijai nav lemts tapt.
Piemēram, man tik ļoti gribējās uztaisīt Peldu iestādes ēku Jūrmalas parkā! Bet tur tik ļoti izauguši koki, ka neko nevar redzēt. Un sanāca tikai divas pastkartītes. Pašu interesantāko uztaisīt nevarēju. Rīgas ielu nofotografēt nevarēju, tur arī koku dēļ nekas nav redzams, bet agrāk visu varēja redzēt līdz stacijai: mājas, veikali, izkārtnes. Vēl vajadzīgajā vietā var uzrasties iela – un lēkā kā zaķītis no ietves uz braucamo daļu, lai nofotografētu.
Pēc tam sākas ņemšanās, piemēram, sakrīt logi, bet nesakrīt caurule. Varētu uz to aci pievērt, bet gribas taču, lai viss sakrīt precīzi.
- Cik aiziet laiks uz vienu fotogrāfiju?
- Dažādi. Mēdz būt, ka paveicas un no pirmās reizes sanāk. Mēdz arī būt... Piemēram, taisīju bildi ar Latviešu biedrības namu. Pa labi laukums, un tur bija vēl divas ēkas. Un nekādi man ietve nesakrita. Braucu turp nedēļu – viss sakrīt, ietve neielien nekādi! Kamēr man pielēca, ka ietve bija cita, tagad tā trīs metrus sānis aiziet. Un uzreiz viss sanāca.
- Kur vecās fotogrāfijas meklē?
- Kad mācījos, ņēmu fotogrāfijas no vietnes „Zudusī Latvija”. Bet, lai sanāktu kā nākas, vajag skenēt labā izšķirtspējā, citādi pēc tam nevar izdrukāt lielformāta uzņēmumus. Šajā izstādē tikai viena fotogrāfija, to mans tēvs (viens no vecākajiem Liepājas pilsētas avīzes „Kurzemes Vārds” žurnālistiem Kirils Bobrovs - Liba Mellere) 1970.gados uztaisīja, tā, kur ir Lielā iela, padomju laikā Ļeņina iela. Tajā redzams, kā deviņstāveni ceļ. Pārējās te nav īsti fotogrāfijas, bet senas pastkartītes, dažas pat ar tekstu.
Man ir labs paziņa, kolekcionārs Vladimirs Mickevičs. Palūdzu viņam pastkartītes, izvēlējos tādas, lai sanāktu izteiksmīgāk, lai atšķirība būtu pamanāmāka. Piemēram, man kļuva par atklāsmi, ka Stendera ielā bijusi apbūve arī otrā ielas pusē, tur, kur tagad Rožu laukumā ir liela autostāvvieta, bet kādreiz bija Ļeņina laukums, bija mājas. Un tādas vietas, kur skaties un pats brīnies, ir ļoti daudz. Tas ir tik interesanti un tā aizrauj, ka gribējās arī citus aizraut un pārsteigt.
- Un tā jau ir otrā izstāde?
- Jā, 2008.gadā sāku ar to nodarboties, ievietot sociālajos tīklos, tas izraisīja komentāru jūru un emociju vētras... Un kad sakrājās pietiekami daudz darbu, nodomāju, ja reiz tautu tā aizķer, vajag parādīt Liepājas iedzīvotājiem, kur tas viss uzņemts. Pirmā izstāde notika 2012.gadā „Sala XL” – 19 mazas fotogrāfijas. Proti, 29x45 cm.
Izstādes nosaukums bija „Pilsēta, kuras nav”, man dikti iepatikās šī frāze. Bet man tā pārmeta un pat zākāja! Raugi, tik neveiksmīgs nosaukums, kā tā drīkst, pilsēta ir mūžīgi dzīva!
Tā tagad tam visam ir nosaukums „Saskarsme”.
Pilnu interviju lasiet šeit!
