Pēc Dairas Āboliņas domām, reti ir tādi gadījumi, kad filmas līderes parādās tikai festivāla laikā un, tuvojoties festivāla finālam, kļūst arvien aktuālākas, arvien lielāku interesi izsauc un arvien lielāku ažiotāžu rada. Bez tam tās ir filmas, kuras radījuši nezināmi režisori.
„Šis ir gadījums, kāds nav Kannu vēsturē faktiski piedzīvots, kad vienu no galvenajām, vienu no visbūtiskākajām balvām – žūrijas balvu saņem ungāru režisors par debijas filmu. Tas ir gadījums, kad saka: „Viņš pamodās slavens.”,” stāsta Daira Āboliņa, atgādinot, ka Lāslo Nemešs ir ungāru kino klasiķa dēls un nav arī vairs nemaz tik jauns.
Jau vēstīts, ka festivāla "Grand Prix" ieguva Ungārijas režisora Lāslo Nemeša holokausta drāma "Saul fia" ("Saula dēls").
„Par šo filmu nebija šaubu, ka tā būs absolūta līdere un laureāte. Jautājums bija tikai par to, cik augstu filma tiks novērtēta, cik nopietna balva tai tiks piešķirta,” uzsver eksperte.
Kā iepriekš ziņots, 68.Kannu kinofestivāls noslēdzās svētdien, 24.maijā, galveno balvu - Zelta palmas zaru - saņēma franču režisora Žaka Odiāra imigrācijas tematikai veltītā drāma "Dheepan" ("Dhīpans").
Daira Āboliņa domā, ka vislielāko neizpratni raisa balvu sadalījums sieviešu lomu izpildītājām. Balva labākās aktrises kategorijā tika piešķirta divām aktrisēm - Holivudas zvaigznei Rūnijai Marai par lomu Toda Heinsa filmā "Carol" ("Kerola") un franču aktrisei Emanuelai Berko par lomu Francijas režisores Maivennas le Besko filmā "Mon roi" ("Mans karalis").
„Vislielākās šaubas ir par filmu „Kerola”, kas patiesībā ir Keitas Blanšetas benefice, kur viņa ir centrālā persona, (..) bet balvu saņem viņas partnere Rūnija Mara un Keita Blanšeta tiek it kā ignorēta šajā spēlē. (..) Šis ir dīvainākais brāļu Koenu žūrijas lēmums. Nezinu, ko viņi ar to mums gribēja pateikt, jo Keita Blanšeta, manuprāt, bija brīnišķīga šajā filmā,” turpina kinokritiķe, atzīstot, ka balvu sadalījumā ir gan sociālas, gan politiskas tēmas, gan akcentēts kino valodas meklējums.
"Ir drusku tāds pasianss, bet to žūrijas dara vienmēr, lai lēmums būtu gan aktuāls, gan cilvēciski akceptējams," saka Āboliņa.
