Filmas režisors no Norvēģijas Mortens Traviks četrus gadus strādāja pie tā, lai izveidotu kultūras sakarus ar Ziemeļkoreju. Brīdī, kad viņš juta, ka viņam uzticas, Norvēģijas režisors izdomāja pacelt latiņu mazliet augstāk un uztaisīt šķietami neticamu savienojumu - savienot valsti, kurā pilnīgi viss tiek valdības kontrolēts un izdzīvošanas recepte (kaut arī bez garantijas) ir neizcelties no masas, - un mūzikas stilu, kam raksturīgs dumpīgums, skaļums un domas brīvība.
„No vienas puses, tās liekas kontrastējošākās un nesavienojamākās lietas – grupa „Laibach” un Ziemeļkorejas estētika un kultūra. Ja iedziļinās, tur ir diezgan daudz līdzību sajūtu līmenī,” stāsta režisors Uģis Olte.
Mortenam Ziemeļkorejā izdevies gūt uzticību tikai tāpēc, ka viņš nav diplomātiska persona. Uzticība šajā filmā ir ļoti svarīga.
„Būvēt uzticēšanās starp divām kultūrām ir ārkārtīgi aktuāls jautājums, kur no it kā absurda stāsta varam pamācīties,” uzsver Olte.
Viņaprāt, filmai gluži kā labai maltītei jāsastāv no visādām komponentēm un tai jābūt balansētai.
„Filma ir stāsts par to, ka iespējams paveikt šķietami neiespējamu lietu, ja, pirmkārt, cilvēki komunicē, otrkārt, uzticas, treškārt, risina jautājumus. Nevis sistēmiski, teiksim, Eiropas liberālisms pret Ziemeļkorejas diktatūru, bet palikt starpcilvēku komunikācijas līmenī, kur lietas, vienalga, kādas ir kultūras atšķirības, notiek pēc vienotiem dabas likumiem,” uzsver Olte.
Viņš skatītājiem rekomendē uz filmu iet ar savām maņām un aizmirst, kas līdz šim ir dzirdēts un lasīts par Ziemeļkoreju.
„Filmā ir iekļauts viss, kas būtu jāzina par jautājumiem, kuri tiek iztirzāti. [Tas būs] dzīvelīgs un jautrs kino piedzīvojums. Tā nav smaga filma. Tā ir filma, kas izklaidē, gan arī aizved domas pavedienu. Nav jābaidās no smagnējā virsraksta,” uzsver Olte.
Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma Latvijas Radio raidījumā "Pēcpusdiena" norāda, ka uzzināt kaut vairāk par Ziemeļkoreju ir būtiski jebkuram cilvēkam, kurš ir aizmirsis, "cik baisa pieredze ir dzīvot diktatūras vai totalitāras varas apstākļos". Savukārt tiem, kuri to nav pieredzējuši, Dita Rietuma iesaka noskatīties filmu "Atbrīvošanas diena", lai uzzinātu kaut ko vairāk par šāda tipa valstīm.
Savukārt kino eksperts Viktors Freibergs Latvijas Radio raidījumā "Pēcpusdiena" saka, ka viena no filmas būtiskākajām iezīmēm, kas viņam ļoti imponēja, ir tas, ka "filmā nav nekādu komentāru, nav stāstu aizkaidrā, kas notiek ar cilvēkiem, kāpēc viņi tur iet, kāpēc noliek ziedus". Freibergs abiem filmas režisoriem gan neieteiktu vēlreiz doties uz Ziemeļkoreju.
"Lai arī filma neko atklātā tekstā nestāsta par šo totalitāro valsti, tā tomēr uzdod vienu būtisku jautājumu - cik paaudzes paiet kādā zemē, līdz cilvēki vairs nav spējīgi atbrīvoties no izskalotajām smadzenēm - viņiem liekas, ka viņi ir laimīgi, bet patiesībā viņi nav laimīgi," skaidro Freibergs.
