Decembra sākumā portālā "dieviete.lv" tika publicēts raksts, kurā tika stāstīts par meiteni, kura it kā kinoteātrī sadūrusies ar AIDS slimnieka ļaunprātīgi atstātu adatu, inficējusies ar vīrusu un nomirusi. Rakstā tiek minēts Slimību profilakses un kontroles centrs, aicināts uzmanīties no šādām adatām un pat tiek brīdināts, ka tas ir jauns HIV un AIDS slimnieku “terorisma veids”.
Jau toreiz decembrī biju uzrakstījis portālam "dieviete.lv", lai noskaidrotu, kāpēc šādus - nepatiesus un it kā sensacionālus rakstus publicē savā portālā? Atbildē dieviete.lv rakstīja: “Tas nebija sensacionāls raksts, mēs vienkārši iztulkojām stāstu. Tas bija tulkojums no krievu portāla. Mēs ļoti atvainojamies, ja tas kādu ir aizkāris. Mēs vienkārši gribējām teikt, lai cilvēki ir uzmanīgāki. Mēs rakstu izņēmām, lai neradītu vēl lielāku ažiotāžu. Turpmāk mēs vēl rūpīgāk izvērtēsim "kontentu".”
Taču sociālajos tīklos cilvēki ar šo ierakstu jau bija paspējuši dalīties, tādā veidā radot lielu satraukumu. Slimības un profilakses kontroles centrs (SPKC), to uzzinot, norādīja, ka viņi nav nepatiesās informācijas avots, aicināja kritiski izvērtēt informāciju un kliedēja bažas, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams.
Mediju eksperte Anda Rožukalne to, ka cilvēki dalās ar nepārbaudītu un bieži vien arī nepatiesu informāciju, saista ar stingru turēšanos pie savas nostājas: “Jau ir izpētīts, ja tikai dzīvo saviem esošajiem uzskatiem atbilstošā informācijas lokā, tu vari nonākt tādā vienpusīgā mākonī. Tas arī liecina par lētticību, nespēju analizēt informāciju.”
Taču konkrētajam stāstam par adatām kinoteātros, inficētām ar HIV vīrusu, ir sena vēsture. Internetā stāsts klejo jau kopš deviņdesmito gadu beigām un gadu gaitā ir dažādi papildināts un mainīts. Stāsts, kuru publicēja portāls "dieviete.lv", ir iekļauts arī Urbāno leģendu enciklopēdijā. Portāli šādu informāciju, kas nav pārbaudīta, publicē, jo tā var viegli pieaistīt auditoriju, uzskata Rožukalne. “Portāliem visu laiku jāaizpilda tukšā ziņu telpa. Un vienlaikus arī jāpiesaista uzmanība, un nav laika, iespējams, arī profesionālo prasmju pārbaudīt avotus. Ņem nekritiski jebkuru materiālu, kas varētu iztaisīt lasītāja interesei. Tā diemžēl ir,” secina mediju eksperte.
Tāpat janvāra beigās ažiotāžu radīja kādas sievietes ievietots attēls sociālajā tīklā "Facebook". Tajā redzams pārgriezts banāns, kura vidū ir neliela sarkana dzīsla. Komentārā sieviete raksta, kas, viņasprāt, tas ir. “Tā kā jau biju dzirdējusi par to, ka banānos špricē asinis, tad piesardzības nolūkos griezu tos uz pusēm, lai pārbaudītu. Bet nekad nedomāju, ka pašai nāksies ar to saskarties. Banāni tika iegādāti tepat - Tukuma mazājā ''Maximā'',” tā sieviete raksta par savu atklājumu.
Portāls "Washington Post" savā iknedēļas rubrikā - “Kas šonedēļ internetā bijis meli” - jau pērn novembrī rakstīja par it kā banānos injicētām asinīm. Tur teikts, ka šis stāsts ir jau sens mīts, bet kāda sieviete no ASV atkal to atdzīvinājusi, ievietojot bildi savā "Facebook" profilā. Attēlā redzami banāni ar sarkaniem plankumiem. Un plankumi, sievietesprāt, ir ar HIV inficētas asinis. Pēc tam ar bildi dalījās teju 60 tūkstoši cilvēku. Tāpēc ir liela iespēja, ka maldīgā informācija nonākusi arī līdz Latvijai.
Ir skaidrs, ka ne visam, kas lasāms interneta vidē, var ticēt. Pirms dalīties ar to sociālajos tīklos, informācija ir jāpārbauda, piemēram, salīdzinot ar to, kas rakstīts atbildīgo dienestu un iestāžu mājaslapās. Tieši tāpat iespējams informāciju ievadīt interneta meklētājā un pārbaudīt, vai tai nav saiknes ar kādu urbāno leģendu.
