Ar saksofona skaņām un Maksima Gorkija citātu sākas kāds 1963. gada raidījums, kas veltīts padomju varas iepriekš tik nīstajam instrumentam – saksofonam. Džezs iemiesoja rietumnieciskā dzīvesveida izlaidību un tā vārdu nebija ieteicams pieminēt līdz pat 50. gadu beigām – arī tādēļ Padomju Savienībā tika izgudrots visaptverošais žanra apzīmējums „estrāde”, zem kura birkas ne tikai Latvijas Radio estrādes sekstets un Rīgas Estrādes orķestris atskaņoja vistīrāko džezu. Acīmredzot 1963. gadā iestāžu uzstādījumi bija mainījušies, ja jau propagandas iestādē, Radiokomitejā, cenzori bija atļāvuši izskanēt saksofonam veltītajam raidījumam, kurā stāstīts par šī instrumenta vēsturi un piesaukti tādi godājami klasiķi kā Moriss Ravēls, kurš slavenajā „Bolero” arī ļāvis skanēt saksofonam. Interesanti, ka šis raidījums veidots kā konkrēta mūziķa personisks stāsts – viņa vārds mums diemžēl nav zināms, jo tekstu savā nostādītajā balsī ierunājis radio diktors Alberts Liepa.
Radio skaņu arhīvs glabā vairākus desmitus Alberta Liepas balss ierakstu raidījumos, lugās – 1931. gadā dzimušais Liepa studējis žurnālistiku un kopš 1953. gada strādāja Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejā; vispirms par diktoru, vēlāk — par redaktoru. Liepa bija viens no ārzemju tautiešiem adresētās radioprogrammas «Dzintarkrasts» pamatlicējiem un tās pirmais vadītājs. 1970. gadā Liepa no radio aizgāja, lai stātos diplomātiskajā dienestā Zviedrijā. Divreiz Liepa pabijis priekšsēdētāja amatā Latvijas Komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, viņš bijis arī PSRS vicekonsuls Stokholmā, no kurienes 1982. gadā par aizdomām spiegošanā izraidīts. Gājis bojā autoavārijā 1992. gadā, un jāsaka, ka nevienam vien radiokomitejas atbildīgam darbiniekam bijusi politiski visai raiba biogrāfija. I
espējams, arī šim raidījumam par saksofonu bija kāda loma padomju propagandas sistēmā, tomēr salīdzinājumā ar pārējo nogludināto programmu tas izklausās svaigi un interesanti.
