Vienā no darbīgām pēcpusdienām Latvijas Radio žurnāliste Ieva Upīte kopā ar Latvijas Radio multimediju galveno redaktoru Kasparu Mauriņu cokolstāvā gaidīja, kad pienāks jaunais radiomājas lifts. Tie, kas Latvijas Radio seko sociālajā tīklā "Instagram", zinās, ka pēdējā laika aktualitāte radio ļaudīm un viesiem ir pašbilžu uzņemšana liftā. To arī centās izdarīt Upīte un Mauriņš.
"Nu ko, Ieva, mēs esam liftā. Latvijas Radio liftā. Kā būtu ar dubultu selfiju?" jautāja Mauriņš. Tomēr Ieva bažījās, ka liftā bija ļoti daudz cilvēku un vai viņi netraucēs.
"Vispār jā. Tas ir tāds jautājums, kurā brīdi cilvēki taisa šos selfijus? Vai nu jānāk agri no rīta vai naktī. Es arī vienreiz gribēju uztaisīt selfiju, bet bija tik daudz cilvēku, ka nesanāca. Ir jāzina, kurā brīdī taisīt, tu jau tā nevari vienkārši iekāpt un uztaisīt selfiju," skaidroja Mauriņš.
Latvijas Radio personības izkāpa 3.stāvā un izsauca liftu otrreiz, lai uztaisītu pašbildi. Šoreiz lifts bija tukšs un viņi veikli uztaisīja pašportretu.
- Mākslas vēsturē pašbilde nav identiska ar pašportretu
- Pašbildes nav pats populārākais sociālo tīklu fenomens
- Pašbildes satur vizuālu, daudzslāņainu informāciju, kas stāsta par cilvēku uzvedību sociālo tīklu vidē
- Selfiju karaliene Latvijā agrāk bildes "Instagram" publicēja katru dienu
Par pašbildēm nevar uzskatīt agrāko laiku pašportretus
"Pamatā par "selfiju" mēs uzskatām ar viedtālruni uzņemtu bildi, kur redzams pats viedtālruņa īpašnieks vai fotogrāfijas uzņēmējs," stāsta sociālo mediju pētniece Līva Brice. "Ir pašbildes veidi – ir ar priekšējo kameru, ir ar aizmugurējo kameru atspulgā.
Pētnieki ilgi strīdējās par to, vai selfijs skaitās, ja attēlā ir divi vai vairāk cilvēki, kas tomēr ir vairāk kā grupas fotogrāfija, bet beigās palika pie tā, lai tas skaitītos.
Selfijā svarīgs ir šis uzņemšanas veids, ka ir šī ierīce, viedtālrunis vai selfijstiks [selfijkoks] rokā, kas ļauj uzņemt bildi caur šo digitālo ierīci."
Tas notika nejauši, atzīst Kaspars, kurš Latvijas Radio "Instagram" kontā sāka likt kolēģu uzņemtās pašbilžu kolāžas, pievienojot mirkļbirku #latvjasradiolifts. Pagaidām ir ap 30 fotogrāfijām, kurās kolēģi un radio viesi spoguļojas kameras priekšā. Taču Radio darbinieki nebūt nav vienīgie. Sociālo mediju pētniece Līva Brice norāda, ka pašbildes ir ikdienišķa parādība interneta vidē.
Tomēr vienlaikus citi avoti vēsta, ka, lai gan selfijs jeb pašbilde ir jaunievedums, ideja nav dzimusi mūsdienu digitālajā laikmetā. Piemēram, žurnāla “Rīgas Laiks” 2016.gada novembra numurā teikts, ka “pirmo selfiju, par kuru saglabājušās vēsturiskas ziņas, radīja Leons Batista Alberti Florencē ap 1435.gadu. Alberti izgreba savu pašportretu vaskā un tad lika to izliet bronzā”.
Angļu valodā rakstītajā presē bieži vien tā rotaļīgi par pašbildēm dēvē arī Rembranta pašportretus, stāsta doktora zinātņu grāda kandidāte mākslas un fotogrāfijas vēsturē Alise Tīfentāle. Viņu Latvijas Radio sazvana digitālās kultūras laikmeta cienīgā veidā, ar programmu ''Skype''. Paralēli sarunai Radio uzņem arī kopīgu pašbildi.
"Ir pilnīgi skaidrs, ka tie neatbilst definīcijai, un viens no mūsu un it īpaši mana pētnieciskā darba virsmērķiem ir veicināt sapratni par šīm atšķirībām un uzsvērt un skaidrot, ka nav nepieciešams salīdzināt mūsdienu pašbildes ar Rembrantu. Šie attēli pieder ļoti dažādām kultūrvidēm un ir tikuši izgatavoti ar pilnīgi atšķirīgiem mērķiem un dažādu mērķauditoriju un eksistē dažādos medijos.
Pašbilde nav identiska ar pašportretu, it īpaši mākslas vēstures nozīmē," stāsta Tīfentāle.
"Instagramā" - tikai 4% selfiju
Paralēli studijām Alise strādā Ņujorkas pilsētas Universitātē Kultūras analītikas laboratorijā, kas nodarbojas ar eksperimentāliem pētījumiem par mūsdienu kultūru. Viņu galvenā specializācija ir digitālās kultūras pētījumi.
"Īpaši pēdējo gadu laikā mūsu pētījumu objekts ir fotogrāfija sociālajos tīklos un it sevišķi "Instagramā", jo "Instagrams" ir globāla attēlu koplietošanas platforma, un tekstam tajā ir sekundāra nozīme. Turklāt katrs attēls "Instagramā" satur informāciju par vietu un laiku, un ar datora zinātņu metodēm šo visu informāciju iespējams apstrādāt un analizēt. Esam, piemēram, pētījuši, kā
"Instagram'' fotogrāfijās atspoguļojas tā dēvētā Maidana revolūcija Kijevā 2014. gadā, un esam arī pētījuši, kā "Instagram" fotogrāfijas atklāj ekonomisko un sociālo nevienlīdzību Ņujorkas centrā."
Par pašbildēm Ņujorkas pilsētas Universitātes Kultūras analītikas laboratorijas pētnieki sāka interesēties 2013.gadā, kad, kā stāsta Alise, pašbilžu fenomens pārņēma visu pasauli. Tad arī pētnieki aizsāka projektu, ko nosauca par pašbilžu pilsētu jeb "Selfiecity". Projektā analizēja tūkstošiem pašbilžu no piecām lielākajām pilsētām dažādos kontinentos. Galvenais darba uzdevums bija noskaidrot vai apgalvojums “visi selfiji ir vienādi” ir patiess, un vai ar tā brīža pieejamajām metodēm var atklāt kultūras atšķirības, kādas atspoguļo pašbildes.
"Tās bija Ņujorka, Sanpaulu, Berlīne, Maskava un Bangkoka. Un pirmais atklājums bija tāds, kas mums pašiem bija ļoti pārsteidzoši, - pašbildes nemaz nav tik populāras, kā liekas.
No 20 tūkstošiem "Instagram" fotogrāfiju katrā pilsētā mēs aprēķinājām, ka vidēji 4% ir pašbilžu, ne vairāk.
Tā ka pilnīgi noteikti, pašbildes nav pats populārākais sociālo tīklu fenomens globālā mērogā," skaidro pētniece.
Vairāk nekā vienkāršs attēls
Tomēr individuālā līmenī pašbildes, salīdzinot ar pārējiem fotogrāfiju veidiem, lietotāji ir ļoti iecienījuši. Tās gluži vienkārši ir ļoti parocīgas, ātras un praktiskas. It sevišķi, ja dodas ceļojumā un mājās palicējiem vēlas ātri nosūtīt unikālu foto, kas apvieno ainavu un pašu ceļotāju. Un foto tik tiešām ir unikāls, to arī apliecina "Selfiecity" pētījums – pašbildes nebūt nav vienādas.
"Mēs arī atklājām, ka ar digitālām attēlu analītikas metodēm var aprēķināt, ka
cilvēki pašbildēs Maskavā smaida vismazāk, bet Bangkokā un Sanpaulu visvairāk.
Piemēram, mēs arī aprēķinājām, ka visās šajās piecās pilsētās pašbildes visvairāk publicē sievietes, un arī aprēķinājām, ka vidējais pašbilžu darinātāja vecums ir 23,7 gadi, Bangkokā tas ir 20, bet Ņujorkā 25 gadi," stāsta Tīfentāle.
Pagaidām, kā norāda Tīfentāle, šī informācija, ko ar datorzinātņu pētījuma metodēm "Selfiecity" pētījuma autori ieguvuši, aprēķinājuši un publicējuši mājaslapā, ir primitīvi kvantitatīvi pamatdati. Savukārt kvalitatīvo datu interpretācija pagaidām lasāma dažādos zinātniskos žurnālos. Un secinājums ir viens – pašbildes ir kas vairāk nekā vienkāršs attēls, tās satur ne tikai vizuālu, bet arī daudzslāņainu informāciju, kas stāsta par cilvēku uzvedību sociālo tīklu vidē un citiem aspektiem.
"Es mēģinu arī saviem studentiem izstāstīt, ka it kā liekas – ha ha, pašbilde, kas tad tur ir? Bet tur ir ļoti daudz apslēptu simbolu, arī tas, ko mēs paši gribam par sevi pateikt," papildina Brice, kas Latvijas Universitātes (LU) Sociālo Zinātņu fakultātē studentiem māca par digitālo kultūru.
Viņa norāda, ka citās ārvalstu universitātēs izstrādāti pat atsevišķi akadēmiski kursi par pašbilžu pētniecību.
Daļu no šiem kursa elementiem Līva integrējusi arī savās lekcijās.
"Selfijs savā ziņā ir ļoti liela daļa no sevis prezentēšanas, ko mēs veicam interneta vidē. Un ir liela atšķirība, vai es nofotografēšu sevi vienkārši, ar grāmatu rokā, piemēram, vai es nofotografēšu sevi sapucētu liftā, dodoties uz ballīti. Katrs selfijs stāstīs kaut ko par mani. Viens stāstīs, ka es esmu intelektuāla un lasu grāmatu, otrs, ka man ir aktīva publiskā dzīve. Lielākoties selfiji netiek uzņemti tāpat vien," uzsver Brice.
To pierāda arī vairāki pētījumi, kas veikti gan Latvijā, gan ārzemēs. Tajos analizēta gan cilvēku motivācija uzņemt pašbildes, gan skaidrota rīcība, lai tiktu pēc iespējas pie labāka attēla. Tāpat nozīme ir arī pašbildes krāsai.
"Ja jūs gribat iegūt tādu romantiskāku un daudzdomīgāku, tad jūs liekat melnbaltos filtrus. Savukārt, ja tas ir kāds selfijs, dodoties ballēt, tad tas ir košāks un aktīvāks. Šie filtri maina domu. Tāpat ir ar mirkļa birkām, atkarībā no tā, ko pieliek apakšā. Vai nu tas selfijs būs joks vai informatīvs par kaut ko," stāsta LU pasniedzēja.
Ja būtu jāmēģina pašbildes raksturot tipiskākajās kategorijās, tad tās, kā stāsta Līva, būtu šādas –
cilvēks un fons, cilvēka sejas foto, cilvēks un atspulgs pilnā augumā, cilvēks un smieklīgs notikums un tā tālāk.
Arī Latvijā ir selfiju karalienes
Pašbilžu ēras uzplaukuma laikā, īpaši populāri bija “kronēt” selfiju karalienes. Izrādās tāda ir arī mums Latvijā, vismaz 2015. gadā bija. Latvijas Radio satika viņu internetā un uzaicināja uz interviju.
"It īpaši es nesaprotu, kāpēc cilvēki tik ļoti brīnās par tiem selfijiem. It kā tas būtu kāds ārprāts, it kā kādu slepkavotu," stāsta medicīnas studente Santa Čerņevska, kas, pašai par pārsteigumu, 2015.gadā bija titulēta kā Latvijas “selfiju karaliene”. Pēdējo mēnešu laikā Santa pašbildes nav publicējusi, bet agrāk savā "Instagram" kontā tās lika katru dienu.
"Vienkārši man tā sagribējās. Es redzēju, ka šodien daudzmaz normāli izskatījos, man tāds pieprasījums bija. Ja es kādas divas dienas neieliku bildi, man rakstīja cilvēki - kur tad tava bildīte, kāpēc neieliki bildi?" stāsta Čerņevska.
Uzņemot pašbildi, svarīgi esot vērot apgaismojumu un to, kādā leņķī tur telefonu.
Uz jautājumu, vai Santa ir lasījusi grāmatas par pašbilžu labāku uzņemšanu, viņa pārsteigumā iepleta acis un atzina, ka nemaz nezināja, ka par to ir uzrakstītas grāmatas.
"Bet es nesaprotu tos cilvēkus, kas tās grāmatas tiešām izlasa. Izlasa grāmatas par selfiju taisīšanu. Un ko gan tas viņu dzīvē īsti daudz mainīs, tas super labais selfijs? Es nezinu, kaut kādām citādākām vērtībām cilvēka dzīvē ir jābūt. Tiešām kā tādi roboti," uzskata 2015.gada selfiju karaliene.
Pašbilžu fenomens uzplauka 2013.gadā, bet tagad, kā norāda pētnieki, selfiju bums ir noklusis, taču tas nebūt nenozīmē, ka tas apstāsies, vienkārši iestājies pieradums. Tomēr daži stāsti par pašbildēm nebeidz mūs pārsteigt, kā piemēram,
ziņas par cilvēkiem, kas gājuši bojā, lai uzņemtu “labāko selfiju” vai stāsti par cilvēkiem, kas uzņem pašportretu ar mirušu vecmāmiņu.
