Kuplā Lubānu ģimene jau otro gadu dzīvo Ciblas novadā. Jeļenas un Jāņa ģimenē aug pieci bērni. Jeļena un Jānis apprecējās pirms deviņiem gadiem, kad abiem bija deviņpadsmit. Jeļena nāk no Liepājas, savukārt Jānis no Ciblas novada. Pēc kāzām pirmos mēnešus dzīvoja Liepājā, tad pārvācās uz Daugavpili, tomēr tas bija laiks, kad sākas krīze.
''Nav ne darba vietu... ja darbs ir, tad tās ir minimālās algas un knapi vēl to dabūsi. Pēc laika atbraucām uz šejieni. Mēs ilgi meklējām - no sākuma Ludzā un apkārt Ludzai kādu dzīvoklīti, kas būtu ar savu apkuri,” atceras Jānis.
Jaunā ģimene meklēja dzīvesvietu tuvāk laukiem ar savu apkuri, lai nav jāmaksā daudz un ir silti. Jānim un Jeļenai bija svarīgi, lai būtu iespēja ierīkot nelielu piemājas dārzu. Arī par iespējām bērniem vecāki nesūdzas. Ciblas novada Blontu ciemā blakus dzīvesvietai bērniem ir pirmsskolas izglītības iestāde, netālu ir Ludza, un tur ir dažādas iespējas, kur bērniem mācīties un pilnveidot sevi.
“Ģimenei ar bērniem lauki - tā ir labāka vieta nekā pilsēta, tāpēc ka pilsētā ir daudz par ko uztraukties, nevar vienkārši tā izlaist bērnus. Mēs te aprīkojam bērnu laukumiņu, tā brīvi varam iziet, ir kur bērniem paskraidīt. Pilsētā izgāji – ir tikai asfalts,” spriež Jeļena.
Ģimene šobrīd ir iegādājusies divus dzīvokļus vienu otram blakus, lai, savienojot tos kopā, visiem pietiktu vietas. Pamazām notiek remonts. Jānis strādā Ludzā par veikala vadītāju, Jeļena rūpējas par mazajiem. Ģimene kopā visi jūtas labi.
“Nevar pateikt, ka es kādu dienu esmu bijis nelaimīgs. Katru dienu bērni ievieš to laimi,” saka Jānis. “Nevajag kaut ko īpašu meklēt, viss, kas mums ir, padara mūs laimīgus,” piebilst Jeļena.
Jeļena un Jānis iepazinās kristīgajā nometnē, ģimene ir ticīga un to ievēro, audzinot arī savus bērnus.
Jeļena ģimenē bija vienīgais bērns, arī Jānis auga viens, māsa piedzima vien tad, kad pats jau bija izaudzis. Zinot, kā ir augt nelielā ģimenē, abi sapratuši, ka nevēlas, lai tas būtu jāpiedzīvo arī pašu bērniem. Jānis un Jeļena, salīdzinot ģimenes, kurās ir viens vai divi bērni, ar tām, kurās bērnu ir vairāk, atzīst, ka tas maina arī pašu cilvēku raksturu.
“Viņi [ja vairāki] ir pavisam savādāki, viņiem ir sava veida dāsnums, viņi māk dalīties, varbūt viņi nebūs apģērbti tā, kā būtu apģērbts viens bērns, varbūt viņiem nebūs pašas pēdējās [modes] mantiņas, pats labākais apģērbs, bet būs daudz svarīgāk, ka viņi mācēs dalīties,” domā Jānis.
Jaunajā gadā ģimenei pievienosies vēl viena atvase.
Lubāni vēlas izskaust Latvijā izveidojušos pieņēmumu, ka daudzbērnu ģimenes ir trūcīgas un nelabvēlīgas. Tā nebūt nav. Viss, ko cilvēki sasniedz, atkarīgs no pašiem. Bērni nav šķērslis, bet gan dzīves piepildījums.
“Citi saka - kur tik daudz bērnu?! Kā tev smagi! Man tā nepatīk šādas sarunas. Es vienmēr saku, man to neviens neuzspiež, es pati saprotu, ko es daru, es visu apzinos, nav tā, ka mums bērni dzimst - ai, tā notika. Nē, tā nenotika - mēs gaidām, mēs katru gaidām,” ar pārliecību pauž Jeļena.
Jeļena no saviem pusaudzes gadiem atminas kādu Jauno gadu, kad visu vakaru raudājusi, jo mājās bija tukšums, priecīgu sajūtu nepalīdzēja radīt ne dāvanas, ne svētku galds. Jeļena jutās vientuļi. Taču tagad, kad pati ir mamma, svētku sajūta nav īpaši jārada, to, esot visiem kopā, var sajust katru dienu.
