Irēna pirms piecām dienām piedzīvojusi jau otro nieres transplantācijas operāciju savā mūžā. Pirmā bija pirms 11 gadiem. Līdz mūža galam viņa būs pateicīga tiem, kuri pēc savas nāves jau divas reizes ir izglābuši viņas dzīvību. 11 gadu laikā, kuru Irēnai varēja arī nebūt, viņa piedzīvojusi ļoti daudz.
„Trīs dēlus izprecināju, seši mazbērni. Daudz sadarīts, labi dzīvoju. Tagad visi mani mazie cāļi ir riņķī apkārt, un es esmu laimīga,” saka Irēna Kristapure.
Tagad, pēc otrās nieres transplantācijas, Irēnai būs iespēja redzēt, kā izaug viņas mazbērni. Lielu paldies savam donoram saka arī Indra Kauliņa, kura 4. oktobrī tika pie jaunas nieres:
„Tagad sajūtas ir ļoti labas. No sākuma nebija labi, jo niere uzreiz nesāka strādāt. Man trīs nedēļas bija jāgaida, kamēr viņa sāka strādāt. Tagad sāk strādāt riktīgi un viss ir kārtībā.”
Ik gadu aptuveni 70 cilvēki Latvijā tiek pie donoru ziedotām nierēm. Pēc savas nāves cilvēkam ir iespēja izglābt pat vairāku citu apkārtējo dzīvības, jo ziedot var sirdi, plaušas, aknas, aizkuņģa dziedzeri, abas nieres un tievās zarnas.
„Katram rīcībspējīgam cilvēkam dzīves laikā ir iespēja gan aizliegt, gan atļaut izmantot savu ķermeni, orgānus un audus pēc nāves,” skaidro Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāve Santa Jonāte.
Par orgānu ziedošanu interese ir maza. Šogad saņemti 148 iesniegumi. Aizliegušas 56 personas, atļāvušas - 93. Likums gan paredz, ja cilvēks nav izdarījis atzīmi – aizliegts, ārsti drīkst izmantot mirušā orgānus. Cik iespējams, ētisku apsvērumu dēļ parasti tomēr tiek lūgta mirušā tuvinieku atļauja, klāsta “BaltTransplant” Latvijas nodaļas vadītājs Jānis Jušinskis:
„Viņi ir sašutuši par to, kas notika ar viņa piederīgo, un viņam jautā par orgānu ziedošanu. Loģiski, ka pirmā sagaidāmā reakcija ir atteikums. Tam cilvēkam pašam bija jāizlemj un, ja mēs runājam ar piederīgajiem, tad vajag iedomāties, kā viņš uz to atbildētu.”
Ja pierunāt tuviniekus ārstiem vēl ir cerības, tad citādāk ir ar valsts pierunāšanu uz atsevišķām operācijām.
„Pašlaik mums ir apzināti kādi 30 cilvēki, kuriem vajag aknu transplantāciju, un pašlaik ir trīs cilvēki, kas to gaida Igaunijā. Mums nav finansējuma šīm operācijām. Gadu no gada to pārliek uz nākamo gadu. Bija plānots šā gada jūlijā, tad pārlikts uz 2017. gada janvāri, tagad it kā pārlikts vēl uz vienu gadu,” sarūgtinājumu neslēpj Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas ķirurgs Jānis Vilmanis.
Šī iemesla dēļ Latvijā katru gadu zaudē dzīvības vairāki desmiti cilvēku, kurus varētu glābt. Speciālisti, kas spēj veikt operācijas, mums ir, un arī cilvēku attieksme par orgānu ziedošanu pamazām mainās uz labo pusi.
