Ekonomikas smagsvara Vācijas un tās eksporta iespaids Eiropas un pasaules ekonomikā ir kļuvis tik nomācošs, ka arvien vairāk ir dzirdamas balsis, vai tik Vācija pati nesagums zem sava svara. Proti, citām valstīm var pietrūkt naudas, lai maksātu par Vācijas eksportprecēm, jo to pašu eksports, ekonomiskais spēks un līdz ar to turība paliek arvien mazāka. Turklāt, ieplūstot tik lieliem līdzekļiem Vācijā kā šobrīd, var attīstīties, piemēram, nekustamā īpašuma burbuļi un citas nelabvēlīgas ekonomiskās sekas.
Vācu ekonomisti un ražotāji gan šādas runas noraida. Pirmkārt, globālajā tirgū nav iespējams mākslīgi apturēt kādas valsts - šajā gadījumā - Vācijas eksportu. Otrkārt, naudas pārpalikums Vācijas ekonomikā ir ilūzija, jo to Vācijas iedzīvotāji iztērē ārzemēs, iegādājoties, piemēram, nekustamos īpašumos. Tomēr arī Vācijas ekonomika nākotnē neizvairīsies no dilemmām: kā mazināt iekšējo sociālo nevienlīdzību, kad daļa iedzīvotāju kļūst arvien nabadzīgāki un ko darīt ar darbaspēku, ja arvien lielāka loma ražošanā ir robotiem.
- Daudz robotu un lepnuma
- Eksportē visi: gan lieli un mazi, gan slaveni un nezināmi
- Var pietrūkt naudas, lai maksātu par Vācijas eksportu
- Ražotājs: Neko nevar darīt, ja mūsu ražojumi ir konkurētspējīgi
- Nevienlīdzība? To nevar atrisināt samazinot Vācijas eksportu
- Roboti aizstās mazāku izmaksu valstis?
Rekords pēc rekorda
Elektronikas uzņēmuma „Bosch” rūpnīcā Feierbahā, Štutgartes pievārtē gatavo dīzeļdzinēju braukšanas kontroles sistēmas un iepakošanas iekārtas. Kopā Feierbahas rūpnīcā nodarbināti ap 12 000 no visiem apmēram 130 000 „Bosch” Vācijas darbinieku. Ražošanas zālē, tērpti zilos kombinezonos, gan manāmi rosāmies vien nedaudzi strādnieki. Galvenie darba darītāji ražotnē ir automāti un roboti. Cilvēku uzdevums: tos uzraudzīt.
Vairāk tīra cilvēka darba ir „Bosch” pētniecības centrā, kur, sēžot pie datoriem, strādā inženieri. Produkts, uz kuru „Bosch” liek lielas nākotnes cerības, ir tā dēvētais “lietu internets”: vienotā tīklā saslēgtu ierīču vai sensoru tehnoloģijas.
Pēdējos gados „Bosch” sokas arvien labāk, tā ar lepnumu stāsta uzņēmuma pārstāvis Manuels Tomē. Pērn “Bosch” apgrozījums sasniedzis rekordaugstu līmeni. Vēl 2014. gadā uzņēmums, skaitot kopā gan Vācijā, gan citur pasaulē bāzēto rūpnīcu ieņēmumus, apgrozīja 48 miljardus eiro. Pagājušogad – jau 70 miljardus eiro.
Tāpat jaunu rekordu sasniegusi „Bosch” mājvieta - visa Bādenes-Virtembergas pavalsts.
Šīs federālās zemes uzņēmumi pērn kopā eksportējuši produkciju par gandrīz 200 miljardiem eiro.
Tas ir vairāk nekā jebkurā citā Vācijas pavalstī, lai gan ar apmēram 10 miljoniem iedzīvotāju šī nebūt nav lielākā Vācijas zeme pēc iedzīvotāju skaita.
Tūkstošiem mazo čempionu
Daudzviet pasaulē apbrīnotā Vācijas „eksporta industrija” lielā mērā ir nevis „visas Vācijas”, bet gan Bādenes-Virtembergas un tās kaimiņpavalsts Bavārijas eksporta industrija. Šīs divas ir Vācijas rūpnieciski attīstītākās zemes.
Līdzās tādiem pasaulslaveniem uzņēmumiem kā „Bosch”, „Daimler”, „Stihl” Bādenē-Virtembergā mīt arī tūkstošiem "slēpto eksporta čempionu" jeb mazu un vidēju ražošanas uzņēmumu.
Nezināmi plašākai publikai, tomēr arī starptautiski līderi katrs savā šaurā specializācijā.
Kāpēc tieši Bādenē-Virtembergā rūpniecība ir tik attīstīta? Šo jautājumu uzdod arī Vācijā. Tipisks skaidrojums saistīts ar vēsturiskajiem apstākļiem. Vēl 19. gadsimta beigās Vācijas dienvidrietumos valdījusi dziļa nabadzība, jo neauglīgā zeme nav ļāvusi attīstīt lauksaimniecību. Tās vietā sākusi uzplaukt amatniecība, no kuras pamazām izauguši mūsdienu eksportuzņēmumi.
Paši Bādenes-Vurtembergas iedzīvotāji labprāt par savu “panākumu atslēgu” mēdz uzdot protestantisma ietekmē nostiprinājušos savdabīgo „švābu mentalitāti”. Tās ir īpašības, kādas stereotipiski mēdz piedēvēt „tipiskam vācietim”: čakls, taupīgs, precīzs, kārtīgs un atbildīgs.
Abpusgriezīgā attīstība
Taču mūsdienās ar mentalitāti vien nepietiek, lai noturētos eksporta čempionu pozīcijās. Rūpniecības attīstību Bādenes-Virtembergas pavalsts vadība veicina ar ieguldījumiem izglītībā un pētniecībā. Pavalstī darbojas vairāk nekā 100 pētniecības institūtu. Pētniecībā un attīstībā, skaitot kopā publiskās un privātās investīcijas, gadā tiek ieguldīti 4,8% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Naudas izteiksmē no pavalsts budžeta šim mērķim tiek investēti apmēram pieci miljardi eiro gadā, stāsta Bādenes-Virtembergas Zinātnes un pētniecības ministra vietniece Simone Švanica.
„Zinātne un pētniecība ir mūsu pavalsts ekonomikas mugurkauls. Kā jūs redzat, mēs esam augsti industrializēta zeme, pie mums darbojas daudz augsto tehnoloģiju kompāniju,” stāsta Bādenes-Virtembergas Zinātnes un pētniecības ministra vietniece Simone Švanica. „Tām, pirmkārt, ir nepieciešams labs, izglītots darbaspēks. Otrkārt, mums vajadzīgas inovācijas, lai nodrošinātu ekonomikas izaugsmi. Tāpēc mēs zinātnē un pētniecībā ieguldām daudz naudas,” saka Švanica.
Taču varbūt Bādenes-Virtembergas veiksmes stāsts nevis ilustrē, kādai jāizskatās paraugekonomikai, bet gan liecina par eirozonu apdraudošu politiku? Turklāt - lai cik dīvaini tas neizklausītos – varbūt spēcīgā eksporta industrija kaitē pašai Vācijai?
Šādus pārmetumus - lielākoties ieteikumu, tomēr arī asas kritikas formā - Vācija jau vairākus gadus saņem no trim organizācijām: Starptautiskā Valūtas fonda, OECD un Eiropas Komisijas. Pārmetumu būtība: Vācija eksportē pārāk daudz, bet importē - pārāk maz.
Vācijas eksports ievērojami pārsniedz importu jau pēdējos desmit gadus. Pērn ārējās tirdzniecības bilances pārpalikums jeb eksporta pārsvars pār importu sasniedza jau 8,5% no IKP un ir otrs lielākais pasaulē.
Šogad, kā lēš ekonomikas pētniecības institūts „Ifo”, Vācijas eksporta pārsvars pār importu varētu sasniegt jau 310 miljardus dolāru.
Ja prognoze piepildīsies, Vācija pēc šī rādītāja apsteigs Ķīnu un kļūs par pasaules līderi.
Kāpēc gan, lai šādi panākumi būtu nosodāmi?
Valstīs, kuras Vācijas saražoto produkciju importē, turpretī veidojas ārējās tirdzniecības deficīts. Par precēm samaksātā nauda aizplūst uz Vāciju, kamēr pašu ekonomikas kļūst vājākas, aug bezdarbs, jāapcērp valstu budžeti vai jāaizņemas.
Ar laiku šī situācija sāk apdraudēt arī pašas Vācijas eksportu, jo importētājvalstīm trūkst naudas, lai samaksātu par importu, skaidro ekonomisti.
Tāpat Vācijā pārmēru ieplūdusī nauda liek attīstīties nelāgām ekonomiskām novirzēm, piemēram, var izraisīt nekustamā īpašuma tirgus burbuļus.
Valstis, kurām ir sava valūta, ar Vācijas eksportprecēm var “cīnīties”, ar valūtas devalvāciju padarot tās dārgākas un nepievilcīgākas. Turpretī eirozonas valstīm šāda instrumenta nav. Eiropas Komisija prasība tādēļ ir: Vācijai kaut kas jādara, lai nelīdzsvarotību mazinātu.
Eksperts: Mēs atrodamies globālā tirgū
Bādenē-Virtembergā bāzētā plastmasas presformu iekārtu ražotāja un eksportētāja “Arburg” mārketinga vadītājs Kristofs Šūmahers ir dzirdējis par tamlīdzīgiem pārmetumiem Vācijai. Tomēr tā neesot lieta, par kuru galva būtu jālauza pašiem eksportētājiem.
„Neesmu ne ekonomikas, ne ārlietu ministrs, lai varētu par to spriest. Situācija man ir zināma, arī par kritiku esmu dzirdējis,” nosaka Šumahers. „Taču mūsu uzņēmuma līmenī šis jautājums nespēlē nekādu lomu.
Mūsu pašu un klientu labā mūsu uzdevums ir: arvien paaugstināt ražošanas produktivitāti. Ja beigās iznāk tā, ka mūsu darbs rezultējas ar tirdzniecības pārpalikumu valsts mērogā, tad tā tas vienkārši ir, un mēs tur neko nevaram darīt,” viņš skaidro.
Furtvangenes augstskolas industriālās ražošanas profesors Zigfrīds Šmalcrīds atzīst, ka ekonomika nav gluži viņa specialitāte. Taču no savas nozares viedokļa viņam šāda diskusija šķietot absurda. „Protams, tas ir tiesa, ka lielāks eksports sniedz augstāku labklājības līmeni, jo ienes valstī naudu no citām zemēm. Tādā ziņā tā ir laba lieta,” atzīst Šmalcrīds.
„Taču nav iespējams šos procesus ietekmēt „no augšas”, piemēram, nosakot, ka ārējās tirdzniecības bilancei jābūt mīnus vai plus desmit procentiem. Mēs taču atrodamies globālā tirgū!
Ja kādu lietu ir iespējams pārdot, tad to pārdod. Ja klientu nav, tad to nevar pārdot. Tā vienkārši ir pašregulējoša sistēma. Kā var iedomāties noteikt, ka mums tagad jāmazina apjomi? Es nesaprotu, kā to iespējams īstenot,” neizpratnē ir Šmalcrīds.
Tiesa, Vāciju kritizējošo institūciju prasība ir ne tik daudz eksporta samazināšana, cik importa palielināšana. To varētu panākt, palielinot ieguldījumus infrastruktūrā un paaugstinot algas. Vidējā alga Vācijā tikpat kā nav augusi jau kopš 2005. gada, kad Gerharda Šrēdera vadībā tika ieviestas radikālas darba tirgus reformas: izdevīgas darba devējiem un sociālo aizsargātību samazinošas darbiniekiem.
Šmalcrīds gan apgalvo: konkrēti eksporta nozarē vidējā alga pēdējos gados esot jūtami augusi. Turklāt milzīgais eksports nenozīmē, ka Vācijas valstij būtu milzumdaudz brīvu līdzekļu, kurus ieguldīt, piemēram, infrastruktūrā.
Rit tikai otrais gads, kopš Vācija dzīvo bez budžeta deficīta un turpmākajos apņēmusies mazināt savu ap 2000 miljardu lielo valsts parādu.
Taupīgums kā ierocis cīņā ar sabiedrības novecošanos
Vācijas Ekonomikas un enerģijas ministrija pārmetumiem nelīdzsvarotībā veltījusi analītisku rakstu ministrijas mājaslapā.
Tā skaidro, ka tirdzniecības pārpalikuma pamatā esot kompleksi, ilgtermiņa procesi, kurus valstij īstermiņā ietekmēt nav iespējams. Piemēram, “taupīgums”, kuru it kā piedēvē “vācu mentalitātei”, ir arī sabiedrības novecošanās efekts.
Lielākie uzkrājumi un nosliece uz taupīšanu ir tieši vecākajai paaudzei. Otrkārt, pārpalikums daļēji ir arī ilūzija, jo uzkrājušos līdzekļus daudzi Vācijas investori iztērējot, iegādājoties īpašumus vai investējot ārvalstīs, tā naudai atkal aizplūstot no Vācijas.
Švanica uzskata: jautājums par ekonomisko nelīdzsvarotību ir pamatots un to vajag uzdot. Tomēr Vācijas eksporta kritizēšana nozīmējot pārāk vienkāršotu skatu uz plašām problēmām.
„Mēs esam lepni par to, ka esam eksporta zeme. Mēs dzīvojam no eksporta. Mums tas izdodas tādēļ, ka piedāvājam kvalitatīvus produktus. Vai man vajadzētu mūsu uzņēmumiem norādīt: „Jūs nedrīkstat eksportēt tik daudz!”?” retoriski taujā Švanice. „Protams, ja Grieķija vai Spānija nespēj iegādāties mūsu produkciju un slīgst parādos, tā kļūst arī par mūsu problēmu, jo esam tieši atkarīgi no pirktspējas ārpus Vācijas. Tāpēc mūsu lielie uzņēmēji ir nobažījušies arī par Lielbritānijas izstāšanos no ES.
Tas, ka pasaulē ir nevienlīdzības problēmas, noteikti ir lieta, par ko ir jārunā, taču šīs problēmas nav atrisināmas, Vācijai samazinot savu eksportu,” norāda Švanica.
Vai robotiem būs sociālās iemaksas?
Nevienlīdzība gan nevalda tikai valstu mērogā: tā aug arī Vācijas iekšienē.
Pētnieki norāda, ka sociālās šķēres pēdējos gados plešas arvien plašākas un aug arī nabadzības rādītāji. Apmēram 16 miljoni iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības robežas jeb viņu ienākumi nesasniedz 60% no neto vidējās algas valsti.
Joprojām ir daudz tādu Vācijas uzņēmumu, kuri daļu ražošanas veic vai pārceļ uz zemāku darbaspēka izmaksu valstīm. Taču ainas, kuras var vērot Bādenes-Virtembergas rūpnīcās, vedina jautāt: cik ilgi tas vēl būs vajadzīgs? Milzīgajā „Arburg” rūpnīcā darbs rit pilnā sparā, taču dzīvi cilvēki plašajā teritorijā redzam vien pa retam: darbu dara automātiskas iekārtas un roboti.
Kā nesen rosinājis apsvērt Vācijas pasta vadītājs Franks Apels:
“Ir jāapdomā, vai no sociālā nodokļa nebūtu atbrīvojami darbinieki, viņu vietā sociālās iemaksas uzliekot maksāt robotiem”.
Viņš nav vienīgais eksperts, kurš par to iestājas. Patlaban šai idejai vairāk ir pretinieku nekā atbalstītāju un to dēvē par utopisku un ekonomiku bremzējošu. Tomēr nav izslēgts, ka kaut kad nākotnē tā var kļūt par realitāti.
