Tikmēr darba meklētāji kursē no laukiem uz tuvējām pilsētām un no mazpilsētām uz Rīgu, kur ir viszemākais bezdarba rādītājs.
Bezdarba līmenis martā
- Valstī – 9,2%
- Rīgas reģionā - 5,6%
- Zemgalē - 9,6%
- Vidzemē - 10,2%
- Kurzemē - 11,3%
- Latgalē - 19,8%
“Tur arī bija darbs, bet nebija pastāvīgs darbs - iet un pie saimniekiem strādāt... Gribas jau normālu darbu un katru dienu, normālu algu dabūt. [..] Tur maksā minimālo algu, bet te var sapelnīt vairāk. Kādi 100 eiro ir vairāk,” stāsta Tamāra.
Divi LTV sastaptie jaunieši, kuri strādā “Karavelas” fasēšanas cehā, ir no Tukuma.
“Es esmu no Tukuma un izvēlējos strādāt Rīgā, jo tur nav darba iespējas. Un uzņēmumi, kas ir te, jau ir pilni. Cilvēki stāv rindā, gaida nākamās darbavietas,” skaidroja “Karavela” darbiniece Madara.
Līdzīgi uzskata arī Alvis, kurš “Karavelā” strādā uz autokāra. Arī viņš centies meklēt darbu dzimtajā pilsētā.
“Te darba laiks ir no plkst 7 līdz 15.30. Tu zini katru dienu, ka tev būs darbs, un atalgojums arī nekavējas. Tukumā ir tā, ka atalgojums var arī kavēties,” stāstīja Alvis.
Lai arī puisim bijusi iespēja doties peļņā uz ārvalstīm, viņš uzskata - ja cilvēks grib atrast darbu, viņš to izdarīs Latvijā.
“Karavelas” vadītājs Andris Bite stāsta, ka meklēt darbaspēku ārpus Rīgas uzņēmums sācis pirmskrīzes periodā un to darīs arī turpmāk. Nākamgad kompānija pat plāno būvēt jaunas strādnieku kopmītnes.
“Ja tu spēj nodrošināt dzīvesvietu, tad tu zini, ka tas ir stabils darbinieks, kurš ir ieinteresēts vairāk nopelnīt, un viņš arī labāk strādā. Tas ir tāpat kā daudzi Latvijas iedzīvotāji brauc uz ārzemēm strādāt, bet viņš brauc uz Rīgu pelnīt naudu. Vienīgā atšķirība, ka tas nav tālu,” klāstīja Bite.
Kaut vēl nesen piesaistīt darbiniekus no lauku reģioniem “Karavelai” ir bijis daudz vieglāk, pilnībā pārcelt ražošanu uz reģioniem uzņēmums neplāno. Šķiet, lielais bezdarbs, kas ir reģionos, bieži vien izrādās tikai uz papīra.
“Liela daļa no šiem cilvēkiem vairs nav piemērota un diez vai būs piemērota darba tirgum. Esošā sociālā sistēma viņus ir izveidojusi par sistēmas izmantotājiem, kuriem vairs nav nozīmes meklēt darbu,” uzskata Bite.
“Es vienreiz sāku uzskaitīt, kādus sociālās palīdzības pabalstus lauku reģionā vispār var saņemt - gan no pašvaldībām, gan no sociālajiem dienestiem, gan no dažādām palīdzības organizācijām… Tad šie cilvēki spēj nodrošināt sev šīs pieticīgās prasības, sevi nenodarbinot,” skaidroja Bite.
Tieši šī iemesla dēļ, pēc uzņēmēja domām, Latvijā investoriem būs grūti izvietot reģionos ražotni, kurai būtu nepieciešami vismaz 1000 strādājošo. Sava kritikas deva jāsaņem arī vietējām pašvaldībām, kuras ne vienmēr ir spējīgas piesaistīt investorus, lai dotu iespēju iedzīvotājiem darbu atrast, neatstājot dzimto novadu.
