Laukakmens ēka, kurā tagad ir alusdarītava, Raunas novada Rozēs vēl ne tik sen savus ziedu laikus piedzīvoja ar te cepto maizi, tagad tā ieguvusi jaunus saimniekus. Trīs jaunus puišus, kurus vieno vēlme gatavot alu un pierādīt, ka alus var būt ne tikai tāds, kādu lielākoties to esam jau ieraduši baudīt. Bet, protams, pirmā intriga ir alusdarītavas nosaukumā.
„Ideālais alus… tā gaismiņa purvā, uz kuru tiekties… Malduguns var ievest purvā, arī alus – bet, ja tu apzinies, kas tas ir, tev briesmas nedraud; ja akli seko – akacī iekšā…”
Todien Malduguns alusdarītavā sastopami divi no puišiem - Andris Liepiņš un Krišjānis Zeļģis. Gados jaunie aldari neviens nav ar šīs jomas akadēmiskām zināšanām, ne arī apguvuši no vecvectēviem pārmantotas alus zinības, viņus apvienojusi mīlestība pret alu. Par savu „Malduguns alus” filozofiju viņi stāsta, ka tā būs atšķirīga no jau Latvijā pierastajiem miestiņiem:
„Daudzas alus darītavas uzsver savas senču tradīcijas… Mēs esam interneta paaudze, tur arī smeļamies zināšanas. (..) Pasaules kontekstā tas, ko darām, nav nekas īpašs, nekas dīvains. (..) Mums faktiski par būs vecmodīgs, tradicionāls alus.”
Šajā alusdarītavā nav ne direktora, ne vietnieka, ne arī mārketinga speciālista vai šofera amata - visi trīs ir aldari un visi trīs dara visu, kas tajā brīdī nepieciešams. Viss darba process šeit ir ar rokām, arī dzēriena pildīšana pudelēs. Un pašu rokām arī tapušas alusdarītavas iekārtas, tas palīdzējis izvairīties no kredītu sloga.
Raunas aldariem gan būs jārēķinās arī ar konkurenci un ne tikai ar lielražotājiem, jo šobrīd jau parādījušās itin daudzas mazās alus darītavas.
„Process ir nesen sācies, pagājušogad bija pirmās ziņas par pavisam mazajām alus darītavām. Mēs necīnīsimies viens ar otru, apjomi ir ļoti nelieli. Bez šaubām, konkurence būs, bet tas mūs mōtivēs, tas ir labi.”
Par savas mazās ražotnes plusu te vērtē iespēju daudz brīvāk par lielražotājiem eksperimentēt ar alus garšu.
