Piektie no beigām ES
Minimālā alga ir valsts noteikta viszemākā cena, par kuru oficiāli ir iespējams nopirkt mazkvalificēta strādnieka darbu. No tiem darbiniekiem, kas Latvijā strādā pilna gada režīmā, minimālo algu saņem ap 38%. “Tātad tiešām var pateikt, ka Latvijā diezgan daudz, ļoti daudz darba ņēmēju saņem to minimālo,” atzīst ekonomists, profesors Mihails Hazans.
Savukārt Centrālā statistikas pārvalde konstatē, ka tā notiek jau ilgstoši. “Ja mēs skatāmies uz to informāciju, ko apkopo ES Statistikas birojs, tad, salīdzinot ar citām ES valstīm, tajās valstīs, kur ir noteiktā minimālā alga, Latvija ierindojas 5. vietā no beigām,” atklāj statistikas pārvaldes Darba samaksas daļas vadītāja Lija Luste.
Šobrīd no Latvijas atpaliek Čehija, Ungārija, Rumānija un Bulgārija. Latvijā minimālā mēnešalga patlaban ir 370 eiro. Skalas augšgalā ir Luksemburga ar 1923, bet lejā Bulgārija ar 215 eiro mēnesī. Baltijā esam pēdējie, jo Igaunijai 430. It kā no Lietuvas, kur 380, neatpaliekam daudz, tomēr pie mums mazo algu saņēmējiem vēl arī ir jārēķinās ar lielākiem nodokļiem.
Šogad minimālās algas celšanā dāsnākais priekšlikums bija Labklājības ministrijai - celt līdz 407 eiro, kas būtu pieaugums par 37 eiro. Toties Ekonomikas ministrija gribēja tikai par 10 eiro – līdz 380. Un tikpat mazam kāpumam piekrita arī Finanšu ministrija.
“Tas nozīmē, ka īpaši reģionos dažkārt ir situācijas, ka uzņēmējs nav spējīgs samaksāt šo minimālo algu, ja tās pieaugums ir ļoti straujš. Un tas noved pie tā, ka atkal uzņēmēji ir spiesti krāpties, vai nu norādot mazāku darba stundu skaitu, ko cilvēks it kā strādā, vai arī vienkārši samazinot atalgojumu,” skaidro finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (Zaļo un zemnieku savienība).
Latgalē atalgojums patiešām ir viszemākais valstī, rāda visjaunākie dati. Pirms nodokļu nomaksas Latvijā vidēji tie ir 838 eiro, Rīgā – 952 eiro, bet Latgalē - tikai 570 eiro.
Vidējā alga ES:
Latgales īpašā situācija, kur uzņēmēji nevarot samaksāt vairāk, ir arī viens no Finanšu ministrijas argumentiem par labu piesardzībai minimālās algas celšanā.
Svarīgs nodokļu slogs
Taču, aptaujājot vairākus nelielu Latgales uzņēmumu vadītājus, var secināt, ka 10 eiro palielinājumu tur neuzskata par būtisku problēmu. Lielāku minimālās algas pieaugumu gan. Uz to norāda viesu nama “Višķezers” īpašniece Inese Jākobsone: “Jebkurā gadījumā, ja cilvēkam algu tu pacel, tad arī lielāks nodoklis būs jāmaksā. Vienīgais risinājums ir tad – ja paceļ to neapliekamo minimumu, tad varbūt, jā.
Bet tā, ka tikai minimālo algu paceļ un neapliekamais minimums paliek tāds pats, tad tas neko neiespaidos tā, lai cilvēkam būtu lielāki ienākumi.”
Līdzīgi algu pieaugumu komentē arī SIA “Liela muca” īpašnieks Eduards Stankēvičs, kura uzņēmumā ir deviņi darbinieki un gandrīz visiem tiek maksāta minimālā alga. “Ja būtu nodokļu atvieglojumi, piemēram, sociālo nodokli vairāk maksātu valsts, tad pozitīvi. Jo pašreizējā brīdī Latgalē apgrozījums neļauj izmaksāt tādas algas, ņemot vērā situāciju, kāda ir tirgū,” saka uzņēmējs.
Spēt piesaistīt darbiniekus un izdzīvot tirgū
Tandēms – tēvs un dēls Meņšikovi – apvieno gan teoriju, gan praksi. Dēls darbojas biznesā Latgalē, tēvs – profesors Daugavpils Universitātē. Abi vienprātīgi atzīst, ka Latgali tomēr nevajag izmantot kā argumentu, lai bremzētu minimālās algas celšanu. Tā ir jāceļ. Turklāt noteikti vairāk nekā par 10 eiro. Un uzņēmējiem ar to ir jāsamierinās.
“Jābūt konkurētspējīgiem. Principā tie mazie, kas nav konkurētspējīgi, pazūd no tirgus jebkurā gadījumā. Jo izdevumu pozīcija algai ir no 10 līdz 30%. Tad 10% nav būtiski izdevumi uzņēmumam.
Un, ja viņš nav gatavs maksāt un piesaistīt konkurētspējīgus cilvēkus strādāt pie sevis, tad viņš pazudīs jebkurā gadījumā no tirgus. Konkurētspējīgie izdzīvos, un viņi būs gatavi maksāt,” uzskata finansists Pāvels Meņšikovs.
“Nu, ir tādās sarunās runāts, ka būs grūtāk, bet neviens netic, ka viņam vajag pamest tirgu. Netic! Un vienmēr gribētos labāk, gribētos kādus atvieglojumus un labumus no valsts – nu, tā ir normāli man šķiet. Un atsevišķiem patīk sūdzēties,” piebilst Daugavpils Universitātes profesors Vladimirs Meņšikovs.
Mazas algas, jo zema efektivitāte?
Pret minimālās algas celšanu ir uzņēmēja Inga Zemdega-Grāpe, kura Latgalē dod darbu 250 cilvēkiem šūšanas nozarē, strādā tikai eksportam. Pieprasījums esot labs un Latgalē šūto mēteli valkā pat Dānijas karaliene. Uzņēmēja praksē pārliecinājusies – darbinieki negribīgi izmanto iespējas celt kvalifikāciju un tā nopelnīt vairāk. Bet minimālās algas celšana strādātgribu neveicināšot.
“Uzskatu, ka minimālās algas palielināšana ir ļoti nepareizs solis. Vispirms mēs vispār neesam pateikuši nevienam, nav dzirdēts, ka minimālā alga kopš 2013.gada ir palielinājusies par 30%. Mēs ļoti labi zinām, ka ražošanas efektivitāte, ražīgums nav palielinājies par 30%. Lai palielinātu ražību, ir jāliek investīcijās, ir jāpērk jaunākās paaudzes iekārtas, jāattīsta cilvēki. Tas nav izdarīts,” saka uzņēmēja.
Bieži dzirdētais arguments, ka Latvijā produktivitāte ir zemāka nekā citur Baltijā, patiešām ir fakts.
Tomēr atšķirība produktivitātes ziņā nebūt nav tik liela kā algu celšanā. Latvijā minimālā alga pēdējos četros gados ir palielināta tikai par 27,8%, bet Igaunijā par 47%.
Vājās arodbiedrības
Viens no iemesliem Latvijas lēnajam algu kāpumam ir uzņēmēju interešu pārsvars.
“Mums diezgan izteikti, ka spēles noteikumus diktē darba devēji. To mēs arī dzirdam un lasām mūsu pētījumā par emigrantiem, kas tika veikts pirms diviem gadiem.
Tieši darba devēju attieksme pret darba ņēmējiem ir viens no aspektiem, kuru izteikti vērtē sliktāk Latvijā, nekā ārzemēs aptaujātie emigranti.
Kā jau minēts, vājas arodbiedrības ir viens no iemesliem, kāpēc tāda situācija ir. Sociālās normas, kuras mums arī šajā jomā nav tādas kā, piemēram, ziemeļvalstīs, kur vēsture un sociālās normas ir tādas, ka darba devējs nevar vienkārši bezkaunīgi izspiest no darba ņēmējiem visu, ko var, un maksāt maz. Tajā pašā laikā ir zināmi piemēri, ka tie paši ziemeļvalstu darba devēji, ieejot Latvijas tirgū, dara to pašu, ko vietējie darba devēji, nevis uzvedas tā kā Zviedrijā vai Norvēģijā,” norāda Mihails Hazans.
To, ka Latvijā arodbiedrības ir vājas, kā iemeslu lēnajam algu kāpumam min arī abi lēmumu pieņēmēji – gan finanšu ministre Reizniece-Ozola, gan labklājības ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”). “Nodarīts liels ļaunums Latvijai 90.gados, kad galvenais sauklis bija “Investori, nāciet, Latvija ir lēta darbaspēka zeme!” Mēs konkurējam ar lētu darbaspēku. Un šis ir iesēdies,” uzskata Reirs.
Finanšu ministre gan saka – arī tagad, lemjot, ka nākamgad atkal minimālā alga pieaugs tikai par 10 eiro, par to panākta vienošanās tā sauktajā trīspusējās sadarbības padomē, kur kopā ar valdību lēmuši gan darba devēji, gan arī ņēmēji. “Arī darba ņēmēju puse piekrita, principā ir piekritusi šādam atalgojuma palielinājumam,” saka Reizniece-Ozola.
Profesors Hazans ir piesardzīgs prognozēs, tomēr uzskata, ka izšķiršanās minimālo algu celt nevis par 10, bet 37 eiro būtu atbildusi lielākas iedzīvotāju daļas interesēm. “Ja mēs vienkārši tā aritmētiski paskatīsimies, cik cilvēku iegūs un cik zaudēs no tā... Nu, varbūt no tā lielākā pieauguma iegūs vairāk cilvēku vismaz ilgtermiņā, nekā no neliela pieauguma. Jo tie, kas cietīs no mazāka pieprasījuma pēc mazkvalificēta darbaspēka, varbūt to skaitliski nebūs tik daudz,” norāda Hazans.
