Kā vērtējat Baltijas valstu sadarbību enerģētikas sektorā. Kur ir mūsu stiprās puses un kur ir mūsu trūkumi?
Es ar prieku varu teikt, ka mūsu sadarbība kļūst tikai stiprāka. Pirms dažiem mēnešiem es ar saviem Latvijas un Igaunijas partneriem parakstīju deklarāciju par kopīga gāzes un elektrības tirgus izveidi un vienotiem Eiropas energotīkliem. Tas liecina, ka mēs tagad runājam vienotā balsī ar visu pārējo Eiropu. Varbūt, tas ir dabisks risinājums, jo mēs esam atrisinājuši mūsu nacionālās problēmas enerģētikas sektorā un tagad lūkojamies vairāk starptautisko risinājumu virzienā, bet šī sadarbība kļūst arvien stiprāka.
Ja runājam par gāzes tirgu, tad gan Lietuva, gan Igaunija ir iepriekš kritizējusi Latviju par tās lēmumu neatvērt gāzes tirgu līdz 2017.gadam. Vai var sacīt, ka šajā ziņā Latvija ir vājākais ķēdes posms starp Baltijas valstīm?
Es nesauktu Latviju par vājāko ķēdes posmu. Jau šobrīd Latvija ir uzsākusi gāzes tirgus atvēršanas procesu un monopola problēmas risināšanu gāzes apgādes jomā. Jau šogad, kā es saprotu, tiks veiktas nepieciešamās likumdošanas izmaiņas, tādējādi es teiktu, ka Latvija ir uz pareizā ceļa.
Tomēr no Lietuvas puses vēl nesen izskanēja kritika šajā virzienā.
Ir daudz diskusiju par to, kā vajadzētu rīkoties, ko un kā attīstīt. Tomēr es negribu kritizēt. Es saskatu ļoti pozitīvu virzību šajā jautājumā, kas, mūsuprāt, ir pareiza, un es uzskatu, ka Latvija būs uz pareizā ceļa.
Par spīti tam, ka Lietuvā pērn tika atklāts sašķidrinātās gāzes terminālis, daudzi Latvijas politiķi aizvien norāda, ka Latvijas un Baltijas gāzes tirgus ir slēgts, tādēļ ir nepieciešams saglabāt derogāciju attiecībā uz gāzes tirgus atvēršanu līdz pat 2017.gadam. Vai Jūs uzskatāt tāpat, vai arī domājat, ka gāzes tirgus jau ir fiziski atvērts trešo pušu piegādēm?
Kopš tā brīža, kad Lietuvā tika atvērts sašķidrinātās gāzes terminālis, situācija ir absolūti mainījusies. Es gribu uzsvērt – tagad tā ir pilnīgi cita. Tagad gan Lietuva, gan Latvija var importēt dabasgāzi caur Klaipēdas termināli bez jebkādiem ierobežojumiem. Tādējādi jau šobrīd kā Lietuvai, tā Latvijai un Igaunijai ir izvēles iespējas – pirkt gāzi sašķidrinātā veidā vai arī no “Gazprom”. Tagad mums vajag rīkoties tālāk, vajag atcelt visus tirgus ierobežojumus, ieviest dzīvē Eiropas Savienības trešās enerģētikas paketes prasības, lai iedibinātu brīvu gāzes tirgu, lai mūsu tirgus izolācija būtu pilnībā beigusies.
Vai tas nozīmē, ka Latvijai vairs nav jāpatur derogācija, kas pēc būtības slēdz gāzes tirgu līdz pat 2017.gadam?
Tam vairs nav nekādas nepieciešamības.
Vai Lietuvas sašķidrinātās dabasgāzes terminālis un jūsu cauruļvadu sistēma var nodrošināt pilnībā Latviju ar to gāzes apjomu, ko mēs patērējam šeit uz vietas, vai arī tam ir nepieciešami kādi uzlabojumi?
Jau šobrīd caur mūsu termināli mēs varam piegādāt tik daudz dabasgāzes, cik Latvija patērē. Tas nozīmē, ka Lietuva jau var nodrošināt pilnvērtīgu Latvijas apgādi ar dabasgāzi.
Tai pašā laikā mēs šobrīd paplašinām savu gāzes tīklu. Līdzko šie darbi būs pabeigti, mēs pilnībā varēsim apgādāt ar gāzi gan Latvijas, gan Igaunijas tirgu pilnā apjomā.
Kad tas notiks?
Visa nepieciešamā infrastruktūra tam būs gatava jau šogad.
Lietuva uzbūvēja termināli par tās nodokļu maksātāju naudu. Vai tas bija pareizs lēmums ne tikai Lietuvas energosistēmas apgādes drošumam, bet arī pašiem patērētājiem? Vai, citiem vārdiem sakot, Lietuvas patērētāji ieguva no šī projekta lētāku maksājumu veidā, ņemot vērā, ka viņiem aizvien ir jānorēķinās par termināļa izveidē ieguldītajām izmaksām?
Pirms mēs uzsākām izmaiņas likumdošanā, pirms mēs enerģētikas politikā ieviesām Eiropas Trešās energopaketes prasības, daudzi cilvēki norādīja, ka šīs izmaksas būs pārāk augstas. Bija ļoti grūti pieņemt šo lēmumu. Tomēr mēs to pieņēmām un cieši turējāmies pie šīs apņēmības. Mēs pabeidzām šo projektu, un šobrīd Lietuvā gāzes cena ir samazinājusies par 40%. Pat pirms mēs vēl bijām pabeiguši termināļa izveidi, mēs jau saņēmām 23% atlaidi gāzes cenai no “Gazprom”.
Tas varētu likties pārsteidzoši, bet šobrīd Lietuvā mēs par gāzi maksājam pat lētāk nekā Latvijā, neraugoties uz to, ka “Gazprom” Latvijā ir ļoti spēcīga klātbūtne. Ja cilvēki vēl aizvien var apgalvot, ka “Gazprom” var nodrošināt labāku cenu, tad tā vienkārši nav.
Vai Lietuva šajā ģeopolitiskajā situācijā jūtas pārliecinātāka, ņemot vērā, ka Krievija karā ar Ukrainu izmanto ne tikai militārā arsenāla ieročus, bet arī kā ieročus lieto energopiegādes?
Visas Baltijas valstis savā vēsturē ir pieredzējušas situācijas, kad enerģētika var tikt izmantota kā ierocis. Pēc tam, kad mēs bijām uzbūvējuši mūsu sašķidrinātās dabasgāzes termināli, pēc tam, kad mēs bijām ieviesuši dzīvē Eiropas Trešās energopaketes prasības mūsu gāzes apgādes sektorā un elektoapgādes sektorā, mēs uzreiz sajutāmies daudz neatkarīgāki. Tagad mums ir pilna brīvība enerģijas sektorā. Mēs varam saņemt gāzi no otra piegādes avota, mēs varam ražot elektroenerģiju uz vietas, mēs esam atrisinājuši savas iekšējās energoproblēmas. Nākamais ir atrast pareizo gāzes un elektrības cenu mūsu patērētājam.
Cik daudz naudas šī neatkarība izmaksāja Lietuvas patērētājiem?
Kopējās sašķidrinātās dabasgāzes termināļa izmaksas, kas ir iekļautas gāzes tarifos patērētājiem, ir 5-7% no rēķina, tai pašā laikā atlaide, ko mēs saņēmām no “Gazprom” pirms termināļa pabeigšanas, ir 23% un vēl 20% pēc tā pabeigšanas. Tādējādi mūsu terminālis ir jau atmaksājies. Tā jau ir mūsu ekonomiskā uzvara.
Cik bija investīcijas?
Kopējās investīcijas bija apmēram 100 miljoni eiro fiksētajās investīcijās. Savukārt par regazifikācijas kuģa līzingu ik gadu līzingā jāmaksā 42 miljoni eiro nākamo desmit gadu laikā.
Iepriekš izskanēja iecere par kopīga Baltijas un Somijas tirgum domāta sašķidrinātā gāzes termināļa celtniecību. No sākuma bija ieceres to būvēt Latvijā, pēcāk Igaunijā vai Somijā. Vai pēc sašķidrinātās gāzes termināļa izveides Klaipēdā šī termināļa iecere aizvien ir dzīvotspējīga?
Ir grūti kaut ko ieteikt citām valstīm. Lietuva, salīdzinot ar Latviju vai Igauniju, pirms termināļa izveides bija vissarežģītākajā enerģētiskajā situācijā. Latvijai bija pieejamas lielas hidroenerģijas ražošanas jaudas, kā arī gāzes krātuve Inčukalnā, Igaunijai bija pašai savi degakmens resursi, bet Lietuvai nebija nekas. Mēs bijām spiesti rīkoties ātrāk, lai atrisinātu mūsu problēmas gāzes sektorā, un mēs to paveicām. Mūsu terminālis ir pietiekoši liels, lai nodrošinātu visu Baltijas valstu gāzes apgādi. Tai pašā laikā, ja kāds ir gatavs būvēt jaunu sašķidrinātās gāzes termināli, tas tikai stiprinātu mūsu tirgus pozīcijas.
Vai Lietuva plāno paplašināt savu Klaipēdas termināli?
Jā, mēs veidosim tam blakus sašķidrinātās gāzes distribūcijas centru, lai gāzi varētu izmantot kā degvielu.
Sākotnēji šis terminālis bija domāts, lai gāzi piegādātu gazificētā formā mūsu klientiem. Tagad mēs gāzi piegādāsim klientiem arī sašķidrinātā veidā – vai tā būs vajadzīga mašīnu darbināšanai, autotransportam, vai arī kuģu darbināšanai. Šī ir jauna tendence. Vēl viena tendence, kas ir jāatzīmē – enerģijas projekti, kā arī tādu likumu pieņemšana, kas iedzīvina Eiropas Trešās energopaketes prasības un padara stiprāku pašu valsti. Tas nav jautājums tikai par enerģētiku. Tas ir jautājums par to, vai cilvēki paši ir gatavi ņemt rokās sava likteņa lemšanu. Veicot spēcīgas izmaiņas enerģētikā, mēs veicam spēcīgas izmaiņas arī cilvēku mentalitātē un domāšanā.
Iepriekšējais Lietuvas enerģētikas ministrs Arvīds Sekmoks reiz sacīja, ka šis terminālis būs kā ietekmes svira Lietuvas attiecību veidošanā ar “Gazprom”. Cik šobrīd svarīgas ir “Gazprom” piedāvātās piegādes Lietuvai? Iepriekš medijos izskanēja viedoklis, ka Lietuva pat no tām varētu atteikties?
Tehniski mēs varam saņemt visu nepieciešamo gāzi caur termināli, neizmantojot “Gazprom” pakalpojumus. Tomēr, kopš mēs atrisinājām politiskās problēmas un kopš “Gazprom” vairs nevar izmantot gāzes piegādes kā politisku ieroci, jo mums ir alternatīvas piegādes, tagad mūsu sarunas ir balstītas uz ekonomiskiem pamatiem.
Tagad par gāzes piegādēm vairs nav politisku jautājumu un šobrīd mēs saņemam ļoti izdevīgus piedāvājumus gan no sašķidrinātās gāzes piegādātājiem, gan no “Gazprom”.
Mēs tagad salīdzinām cenas – ja “Gazprom” piedāvātā cena būs izdevīgāka, mēs pirksim no “Gazprom”. Ja nē, tad importēsim gāzi sašķidrinātā veidā. Tagad strādā tikai tīra ekonomika.
Šobrīd ir arī cits liels projekts – kopīgā Baltijas valstu atomelektrostacijas būve, kas atradīsies Visaginas pilsētā Lietuvā. Igaunija ir atteikusies no investīcijām šajā projektā. Kā tas ietekmēs visu šo projektu?
Igaunija nav oficiāli izteikusies, ka šo projektu neatbalsta. Tiesa, ir bijuši viedokļi, ka Igaunijai šis projekts varētu nebūt interesants. Citi gan uzskata, ka šis projekts varētu būt gana interesants. Es domāju, ka mums visiem ir jābūt pacietīgiem. Mēs runājam par atomelektrostaciju un trim valstīm, kurām jāpanāk vienošanās par vienu ļoti, ļoti lielu projektu. Tāpēc jābūt pacietīgiem. Es uzskatu, ka projekts ir labi sagatavots. Tas ir pat vislabāk sagatavotais jaunas atomelektrostacijas projekts Eiropā.
Mēs būtu gatavi uzsākt būvniecību jau dažu mēnešu laikā pēc lēmuma pieņemšanas. Tādējādi, ja projekts ir gatavs, mums atliek vienoties tikai par projekta punktiem – vai tie apmierina Latviju un Igauniju, un Lietuvu. Jābūt pacietīgiem. Šāda līmeņa projekti netiek attīstīti mēnešu laikā. Tam nepieciešami vairāki gadi – pat 10 gadi, lai īstenotu šāda līmeņa projektu. Tādējādi tam ir nopietni jāgatavojas, jābūt pacietīgiem, lai visas iesaistītās valstis gūtu vislabāko rezultātu.
Latvijas partneri no “Latvenergo” aizvien piedalās pārrunu procesā, bet viņi šajā projektā piedalīsies tikai tad, ja tas būs ekonomiski izdevīgs. Šobrīd elektrības cena ir zema un tas neveicina dalību šādos projektos. Vai tas nerada draudus projektam?
Tas, ko uzdod “Latvenergo”, ir labs jautājums. Mēs uzdodam to pašu jautājumu. Mēs prasām mūsu partneriem strādāt pie projekta tā, lai samazinātu izmaksas par megavatu elektrības, kas būs ražots šajā atomelektrostacijā. Lietuvas politiskās partijas ir vienojušās virzīt šo projektu tālāk, ja tajā tiek izdarīti noteikti uzlabojumi. Pagājušā gada laikā šādi uzlabojumi tika veikti, samazinot megavata izmaksas par 10 un 15 procentiem. Tas jau ir sasniegts.
Tāpat mēs panācām līguma izmaiņas ar “Hitachi”, piemēram, par projekta finansējumu, kas gala rezultātā noved pie zemākas elektrības cenas. Tomēr mēs arvien strādājam pie šī projekta, lai panāktu labākus ekonomiskos nosacījumus. Mēs šos skaitļus piedāvāsim mūsu partneriem, un tas pozitīvi ietekmēs viņu attieksmi pret projektu kopumā.
Pēc kāda laika sāks darboties Lietuvas un Zviedrijas savienojums, kas Baltijas reģionā ļaus ieplūst salīdzinoši lētai Skandināvijā ražotajai elektroenerģijai. Vai arī tādā gadījumā būs nepieciešamība pēc šādas elektrostacijas nākotnē?
Ja šāda stacija tiks būvēta, tā tiks būvēta pēc sešiem vai 10 gadiem. Tādējādi plānošanai jābūt ar skatu daudz tālākā nākotnē. Protams, šobrīd elektrība Zviedrijā ir lētāka nekā Lietuvā, tomēr mums ir jāseko notiekošajam Zviedrijā, jo īpaši tam, kādi lēmumi tiks pieņemti attiecībā par šīs valsts atomelektrostaciju nākotni. Ja pēkšņi tās tiktu slēgtas kā Vācijā, tad tas varētu ietekmēt elektroenerģijas cenu. Savukārt tas var padarīt izšķiršanos par Visaginas atomelektrostacijas celtniecību daudz vienkāršāku. Mēs nevaram paļauties tikai uz īstermiņa plānošanu. Šajā gadījumā plāniem jābūt ar daudz tālāku skatu nākotnē. Mums ir arī jārunā ar zviedriem, jāredz viņu enerģētikas stratēģija, jārunā ar poļiem, jo arī viņi vēl aizvien varētu būt šī projekta partneri. Tas ir liels un sarežģīts process.
Pirms kāda laika Polija gan atteicās piedalīties šajā projektā. Vai tā ir mainījusi savas domas?
Polija pati plāno īstenot savu atomelektrostacijas projektu. Protams, mēs varam būt klienti mūsu projektam vai kā citādi sadarboties. Mēs jebkurā gadījumā esam atvērti viņu dalībai, bet pašlaik šis projekts tiek veidots kā trīs Baltijas valstu sadarbības projekts kopā ar “Hitachi”.
“Hitachi” – vai viņi ir ieinteresēti šajā projektā?
“Hitachi” ir milzu pieredze atomelektrostaciju celtniecībā. Viņi lieliski zina, ka šādu atomelektrostaciju būvniecība ir ilga. Viņi aizvien sēž pie galda, un viņiem ir pārliecība par šo procesu.
Pašlaik ir ideja par Eiropas Enerģētikas savienības izveidi. Kādi varētu būt sarežģījumi tās izveidē un kādi būs ieguvumi tam priekš Baltijas valstīm un kur Jūs varbūt šajā projektā redzat trūkumus?
Ieguvums ir, ka savienība liek Eiropai ciešāk sadarboties. Ja Eiropa ciešāk sadarbojas, tad tā kļūst spēcīgāka. Eiropā ir daudz iedzīvotāju ar stipru pirktspēju. Tādējādi ir virzība uz šādu savienību un uz centieniem runāt vienotā balsī. Ja mēs runājam vienotā balsī, tad mēs varam iegūt atlaides gan no “Gazprom”, gan citiem piegādātājiem, piemēram naftas piegādātājiem un tā tālāk. Es uzskatu, ka tā ir laba tendence, kurā Eiropa virzās, turklāt tas ir tieši tas, par ko jau gadiem ilgi runāja trīs Baltijas valstis. Mazajām valstīm ir jāapvienojas un jārunā vienotā balsī. Līdz ar to es uzskatu to par ļoti pozitīvu kustību.
Tai pašā laikā ir arī dažas valstis, kuras iebilst šādai sadarbībai. Piemēram, vairākas valstis nevēlas atklāt cenu, par kādu pērk gāzi no “Gazprom”. Vai esat pārliecināts, ka šāda savienība darbosies pietiekoši labi?
Kas attiecas uz gāzi, tad gala dokuments ir nedaudz “mīkstāks”. Galējā dokumenta versija ir maigāka attiecībā pret sadarbību gāzes iepirkumos, tādējādi tā nav vairs obligāta prasība.
Ņemot vērā šo brīvprātības principu, tas būs atkarīgs no dalībvalstīm – kā rīkoties un kā risināt sarunas ar "Gazprom".
Baltijas valstīm tas vairs nav tik svarīgi, jo mums jau ir pieeja citu piegādātāju gāzei. Līdzko tiks pabeigta cauruļvada būvniecība ar Poliju, tā mums būs arī trešais alternatīvais gāzes piegādes avots. Tādējādi mēs pilnībā zaudēsim izolēta tirgus nosaukumu.
Ja runājam par nākotni un ielūkojamies tuvākajā piecu gadu nākotnē - kā Jūs redzat Baltijas enerģijas sektoru? Vai mēs esam vairāk neatkarīgi, ražojam vairāk enerģiju šeit uz vietas?
Es enerģijas situāciju redzu daudz labāku. Ņemot vērā tās pieejas, kas patlaban valda Baltijas valstīs, es teiktu, ka es redzu, ka šajā reģionā mēs paši esam vairāk spējīgi izlemt par to, kurš ceļš enerģētikā mums ir pareizākais. Mēs varam rīkoties, varam piegādāt enerģiju, īstenot savus projektus un kļūt no tā stiprāki. Šī tendence turpināsies, neatkarība tikai palielināsies un galu galā enerģijas cenām jākļūst daudz draudzīgākām patērētājiem. Mēs to varam redzēt jau šobrīd: ja jūs rīkojieties, turaties pie plāna, gala rezultāti ir labi. Tas ir gluži kā Lietuvā – mēs smagi strādājām, bet tagad baudām augļus.
