Tādai saimniekošanai ir savi plusi, bet netrūkst arī mīnusu. Un galvenais, ka mazo saimniecību attīstību kavē nespēja piekļūt Eiropas finansējumam, kā arī ierobežotā produkcijas realizēšana.
Zigmārs Rankevics no saimniecības ''Vārpas'', līdzīgi kā daudzi citi, vasarā audzē dārzeņus, bet rudenī rada tiem pievienoto vērtību. Tomēr attīstības iespējas šādām saimniecībām esot visai ierobežotas, īpaši iespējas saņemt banku aizdevumus, lai piesaistītu ES fondu finansējumu, atzīst Rankevics.
Lielbritānijā Kentas universitātē veiktais pētījums liecina, ka 99% no visām zemnieku saimniecībām jaunajās Eiropas valstīs ir ģimenes saimniecības, bet Latvijas statistika liecina, ka no 2010.-2013. gadam saimniecību skaits sarucis gandrīz par 2%.
Zemkopības ministrijas lauku attīstības atbalsta departamenta direktore Liene Jansone skaidroja, ka ir domāts par iespēju stiprināt mazās saimniecības lauku teritorijā.
„Viens ir investīciju atbalsts mazajām saimniecībām, otrs ir kooperācijas stiprināšana, trešais ir sadarbība, lai noteiktā apjomā spētu produkciju piegādāt lielveikalos,” norādīja Jansone.
Par apvienošanos kooperatīvā mazie zemnieki gan joprojām runā visai izvairīgi, un viens no iemesliem ir savstarpējā neuzticēšanās.
„Tad ir jābūt 3-4 ļoti atbildīgiem cilvēkiem vismaz par to visu. Lai nav tā, ka viens iesāk, pēc tam pārdomā un pamet, un tu paliec viens ar visām saistībām. Es zinu, ka man paziņam tā ir bijis,” skaidroja Zigmārs Rankevic.
Konferencē par ģimenes saimniecību iespējām un izaicinājumiem atslēgas vārdi bija sadarbība un attīstība, tostarp arī pašvaldību un zemnieku saimniecību sadarbība.
Latvijā darbojas gandrīz 82 000 zemnieku saimniecību un nākamajiem septiņiem gadiem lauku attīstībai no Eiropas fondiem paredzēts1,5 miljards eiro, no tiem investīcijām ap 400 miljoniem eiro.
