"Viņu varēja mierīgi paņemt rokās. Pa ceļam sāku domāt – vajadzēja atstāt vai var ņemt līdzi. Sazvaniju Ingmāru, kurš teica, lai ved uz turieni," sacīja Lelde Goba.
Nākamās dienas rītā Lelde pūci nogādāja Rīgas zoodārzā, kur vetārsts pūci rūpīgi aplūkoja.
"Pirmām kārtam, skatās vai ir fiziski bojājumi, vai ir lauzta kāja, kāds nobrāzums, spārnam lūzums. Ja ir lūzums, vetārsts, visticamāk, izvēlēsies iemidzināt, jo - kas ir pūce bez spārna? Ja nav ārējo traumu, notiek atsāpinošo līdzekļu ievadīšana, injekcija, ja ir sāpju, šoka stāvoklis," stāsta dzīvnieku pazinējs Ingmārs Līdaka.
Ļoti sliktā kondīcijā, līdz atlaišanai būtu ilgi jābaro. Cerības šai pūcei dotu 20 procentus.
Tā nopietnākā lieta, ka nevaram ielīst iekšā [un zināt, vai traumējis] mašīnas stikls vai bampers – spārni nevainojami, aste nevainojama… Iekšējie asins izplūdumi visbiežāk, agri vai ēelu, ir nāvējoši. Plēsīgie putni kā pūce, ilgi var iztikt bez ēšanas. Ja dabā iestājas lietus periods, viņai ir problemātiski kaut ko nomedīt. Tā ka bažīties par pūci, ka viņa dienu nepaēdīs, ka tas varētu būt veselībai būtiski, nav nepieciešams," skaidro Līdaka.
Lai iegūtu medījumu, pūcei ir jābūt ļoti labā, fiziskā formā, lai nemanot uzbruktu savam upurim. Lai izpētītu pūču ēdienkarti, ornitologi pūču pētnieki veic dikti piņķerīgu, bet svarīgu darbu.
"Ne vienmēr mazuļi apēd visu, ko vecāki dod. Šis tas paliek un pūst. Lai nokārtotos, mazulis neizkāpj no būra ārā. Interesantākais un svarīgākais ir tas, ka to, ko viņi nespēj sagremot - kauli, spalvas, kukaiņu daļas, matus, muskuļkuņģī saspiež piciņās, kuras atvemj," pastāstīja Andris Avotiņš juniors.
Meža pūce medī arī putnus, par ko liecina arī pierādījumi ligzdas saturā. Tie var būt pat samērā lieli, kā meža pīle, bet tā medī arī mazākus dzīvniekus, piemēram, vardes, vaboles un sliekas.
"Lūk, šāds kauls ir tikai abiniekiem," rāda ornitologs Avotiņš.
Izskatās, ka šajā sezonā pūcēm abinieki tīri labi ir gājuši pie sirds un tam ir arī kāds iemesls.
"Šis gads, 2014.gada ligzdošanas sezona, sevišķi plēsīgo putnu sugām bijusi diezgan pasmaga sakarā ar to, ka dabā pieejamais sīko zīdītāju apjoms ir bijis zems. Literatūra to mēdz dēvēt par depresijas fāzēm, tādēļ, ka skaits ir depresijā. Trīs gadus agrāk bija pīķa fāze. Tviterī bija viens jauks komentārs par to, ka šis izteikums tika pieminēts radio – cilvēki spējot iedomāties vientuļu peli sēžam rudzu lauka malā ar viskija glāzi rokās un slīkstam depresijā," vērtē ornitologs Andris Avotiņš.
Šīs sugu svārstības ir tikai pašsaprotamas – iepriekšējā ziemā sniega praktiski nebija. Kad uznāca aukstums, sniega kārtiņa bija tik maza, ka tiem nebija kur patverties.
Sīkie zīdītāji sasniedz pīķa fāzi, tad ir labi plēsējiem, tie savairojas, izēd šo populāciju, tā nokrītas un tad plēsēji samazinās."
Šis gadījums, protams, ir diskusijas vērts, cik prātīgi ir vest putnu sev līdzi, vai labāk atstāt to dabā, kur notiek dabiskā atlase.
"Uz 12-24 stundām būtu jāieliek tumšā telpā, kastē un jāskatās, vai reakcijas ir adekvātas vai tās nav. Katrai pašvaldībai ir jābūt līgumam ar dzīvnieku patversmi, tā zināmā mērā ir pašvaldības kompetence.
Nešana mājās ir jāapdomā, jo visi plēsīgie putni ir aizsargājami. Turēt mājās, tas ir sodāmi. Taču ir punkts, ka dzīvnieku atstāt bezpalīdzīgā stāvoklī ir aizliegts," skaidro Ingmārs Līdaka.
