"Susuri dodas ziemas guļā atkarībā no laika apstākļiem, un parasti tas notiek oktobra vidū, kad sākas pastāvīgās salnas, jo tad šie dzīvnieciņi ir diezgan pamatīgi piebrieduši un resni. Par to, ka susuris gatavojas ziemas guļai, var liecināt tas, ka pēkšņi kādam gadās un palaimējās susuri redzēt gaišā dienas laikā. Tas nozīmē, ka, paliekot īsākai dienai, ir jāuzkrāj barības rezerves un viņam pastiprināti jāēd," stāsta dabas pētnieks Ingmārs Līdaka.
Latvijā ir sastopamas četras susuru sugas - lielais, meža, dārza un mazais susuris. Visas šīs sugas ir aizsargājamas, un tā tiešām ir liela veiksme - ieraudzīt kādu susuri.
"Susuri nofilmēt kustībā ir ļoti grūti, jo viņš brīnišķīgi lec pa koku zariem. Visi susuri ir ar paplašinātu asti, tātad no peles atšķiras ar to, ka aste ir apmatota, aste ir samērā resna, plata un līdz ar to labi palīdz stūrēt," stāsta Līdaka.
Ziema nāk un mazie guļavas jau meklē sev migas vietu. "Ne vienmēr var izpētīt susuru ziemošanas paradumus, pamatā viņi ziemo pazemē, tas varētu būt zem kādiem veciem celmiem, kur ir izveidojušās alas, un līdz ar to, ja ir lielie kailsali un ja šis susuris nav pietiekoši dziļi vai prasmīgi izveidojis savu migu, tad varbūt arī viņam ir problēma pārziemot," vērtē dabas pētnieks.
Latvija ir susuru izplatības ziemeļu robeža, tātad pārziemot bargu ziemu tiem tiešām ir grūti.
"Ziemā susuri guļ apmēram septiņus mēnešus, vairāk nekā pusgadu, un šajā laikā viņiem ķermeņa temperatūra pazeminās līdz kādiem trim, četriem grādiem plusā no patstāvīgās temperatūras, kas ir 38 grādi. Tad rēķiniet paši, cik ļoti samazinās vielmaiņa, taču pa tiem septiņiem mēnešiem arī ar to trīs līdz četru grādu temperatūru ķermenim tiek patērētas diezgan daudz rezervju, un maijā susuris nāks no migas laukā pavisam vājš, zaudējis apmēram 30-40 procentus no savas ķermeņa masas," raidījumam "Vides fakti" zina stāstīt Līdaka.
Ilgs miegs ir laba diēta, bet, kad susuri pamodušies, tiem jāuzmanās no to dabiskajiem ienaidniekiem - pūcēm, jo susuriem ar tām sakrīt aktivitātes periods - un tā ir nakts. Bet paši susuri arī ir gardēži. Visplēsīgākais ir meža susuris.
Meža susuri Latvijā var sastapt tikai vienā vietā - netālu no Ilgām aiz Daugavpils," pastāstīja Līdaka.
"Meža susuri meklē putnu ligzdas, izēd olas, ēd kāpurus, praktiski visu, kas vien priekšā nāk," par susura ēdienkarti zina teikt eksperts. Pārējām susuru sugām labāk pie sirds iet veģetāras maltītes.
"Viņu ēdienkartē galvenokārt ir dažādi augļi, varbūt sākotnēji pat kaut kādi jaunie dzinumi, dažādi augļi, zīles un tāpēc arī mazo susuri sauc par lazdu susuri, jo viņam ļoti patīk lazdulāji, kur ir lazdas starp ozoliem, kur ir pīlādži, jo it sevišķi ir jāēd rudenī, kad ir jāgatavojas ziemas miegam," ēšanas paradumus skaidro Līdaka.
Lielie susuri Latvijā ir biežāk sastopami un izmēra ziņā vislielākie - kā trešdaļa no vāveres, bet dārza susurus sastapt var reti.
Oktobra vidū var susuriem novēlēt saldu miegu un gaidīt, kad tie modīsies maijā, tad tie būs izsalkuši un ar lielu apetīti. Jācer, ka šī ziema susuru miegu netraucēs un nebūs pārāk auksta.
