Dzīvnieku patversme “Ulubele” atrodas priežu meža vidū. Riešana te sadzirdama jau no attāluma un, kad ierodos, tā īslaicīgi pieaug spēkā. Suņi izmitināti nožogojumos vai pieķēdēti pie mājiņas, un to šeit kopumā ir ap 300. Kaut arī tas nav acīmredzams, vairāki četrkājainie mīluļi cietuši no vardarbības – stāsta patversmes administratore Ieva:
„Ik pa laikam ir kāds bēdīgāks gadījums, kur suns vairāk cietis. Bieži gan nav nekādas liecības, bet par to liecina paša suņa uzvedība – kā viņš izturas pret cilvēku. Ir tie, kas aiz bailēm paliek agresīvi. Ir savukārt otrs tips, kas aiz bailēm ieraujas stūrī, trīc un nelaiž sev klāt.”
Apmeklējuma laikā es satieku arī Šariku – suni, kura stāsts daudz apspriests medijos. Sākotnēji policija ziņoja par suni, kurš Juglā smagi sakoda kādu sievieti un aizvien nav noķerts. Vēlāk atklājās viņa dzīvesstāsts – nepienācīgi aprūpēts un ar brezenta saiti piesiets, viņš ilgstoši turēts graustā. Vēlāk suni noķēra patversmes “Ulubele” darbinieki un nogādāja pie sevis.
Apmeklējuma dienā Šariks ir nedaudz apslimis un guļ savā mājiņā. Patversme “Ulubele” jau paziņojusi, ka neļaus viņu iemidzināt, un tagad ierosināta lieta pret cietušo saimnieci par labturības normu neievērošanu un, iespējams, cietsirdīgu attieksmi pret dzīvnieku.
Patversmes vadītāja Ilze Džonsone stāsta, ka šī tiesvedība ir ļoti nozīmīga:
„Tieši šis Šarika gadījums ir ļoti spilgts piemērs, kur mums izdevies [panākt], ka policija suni vienkārši nolikvidē. Mēs gribam iziet visas procesa sadaļas, lai beidzot saprastu, kas ir jāmaina normatīvajos aktos un kas ir jādara, lai pēc iespējas ātrāk un bez jebkādiem birokrātijas līkločiem mēs varētu saukt pie atbildības pašu saimnieku, ja viņš izrādās vainīgs.”
Juridiski suns ir īpašums, tāpēc atbildība par to jāuzņemas saimniekam. Realitātē tā nav vienmēr, apgalvo Ilze Džonsone. Arī Šarika gadījumā īpašnieka atbildība netika vērtēta, kamēr medijos nenonāca ziņa par suņa turēšanas apstākļiem.
„Šajā gadījuma nenostrādāja amatpersonas lēmums vai izpratne par notikušo. Ja atgriežamies pie tā, kā Šariks tika ķerts, tad šaut uz dzīvnieku – ja viņi patiešām šāvuši un ievainojuši – nav adekvāta rīcība 21. gadsimtā tāpēc, ka ir dzīvnieku ķērāju dienesti un ir atsevišķa procedūra, kā dzīvnieku noķer. Bet tas ir cits stāsts, kāda bija policijas rīcība. Šajā gadījumā nospēlēja tas, ka suns bija dzīvnieku aizsardzības biedrības redzeslokā, un viņš tika atpazīts pēc situācijas, kādā tika turēts. Tikai tas salika kopā faktus. Ja to neliecinātu, es neticu, ka policija pārbaudītu, kā dzīvnieks tika turēts un ka tā bijusi dzīvnieka pašaizsardzība. Un par dzīvnieku psiholoģiju, visticamāk, neviens nerunātu,” stāsta “Ulubeles” juriste Inese Bāra.
Viņa norāda, ka bieži policija nevēlas nopietni izvērtēt incidentus, kad suns sakodis kādu. Tie vienkārši nav starp tās prioritātēm.
Taču gadījumi, kad suns sakož paša saimnieku, ir īpaši. Tā kā atbildīgs ir dzīvnieka turētājs, visticamāk viņš neierosinās tiesvedību. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc “Ulubeles” vadītāja Ilze Džonsone uzskata, ka vajag izskatīt katru sakošanas gadījumu. Pārtikas un veterinārā dienesta Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja Mairita Riekstiņa skaidro, ka tas ir neiespējami:
„Protams, tam vajag ļoti lielus resursus – gan policijas, gan Pārtikas un veterinārā dienesta –, ja par katru sakošanas gadījumu mums tiktu ziņots. Paskatieties, masu medijos – katru nedēļas nogali pa pieciem, sešiem [sakošanas gadījumiem]. Tie ir tikai tie gadījumi, kas nonāk līdz masu medijiem. Cik ir tādi, par kuriem mēs neuzzinām?”
Patversmē “Ulubele” es satieku kinologu Valdi Reinbergu, kurš apmāca un arī rehabilitē suņus, tai skaitā Šariku. Viņš stāsta, ka sākumā, kad suns ir nobijies un iespējams agresīvs, svarīgi likt apzināties, ka neviens viņu neapdraud:
„Viņš jāpieradina, ka es varu pieskarties, ka es varu barot viņu, ka mēs varam pastaigāties kopā. Jāparāda, ka es neesmu slikts, ka es nenodarīšu pāri. Viņš jāatdzīvina, tas dzīvesprieks jāatdzīvina atpakaļ. Gadās tā, ka voljērā noguļu divas, trīs, četras stundas. Kāpēc noguļu? Tāpēc, ka - jo es esmu zemāks, jo sunim es esmu mazāks apdraudējums. Tad nu tur guļu, telefonā kaut ko rakņājos un pa bišķam mēģinu barot.”
Kad suns beidzot atbrīvojies no bailēm un pieņēmis cilvēku, viņam var sākt mācīt disciplīnu un padarīt par potenciālo mīluli kādam citam. Kinologs Valdis Reinbergs apgalvo, ka nav tādu suņu, kurus nevar rehabilitēt.
Patversmes “Ulubele” administratore Ieva stāsta, ka tomēr bijušas reizes, kad sunim nebijis iespējams palīdzēt:
„Un tas ir tas gadījums, kad nekas nepalīdz. Tur suni nevar izvest ārā ne cilpā, ne bez cilpas. Tur nevar ēdienu pielikt. Tur pat nevar pienākt klāt krātiņam, jo pie katras kustības suns ir gatavs mesties virsū un iznīcināt tevi. Un tad diemžēl jāpieņem tas smagais lēmums, jo, pirmkārt, sunim tā nav dzīve, kā arī visi riskē ar savu veselību, savu dzīvību. Protams, suns pie tā nav vainīgs. Kāds viņu tādu izaudzinājis.”
Tie gadījumi, kad sunim nevar palīdzēt, ir ārkārtīgi reti. Šariks nav no tiem, jo īpašu agresiju neizrāda un ir pat izvedams pastaigā. Kinologs Valdis Reinbergs prognozē, ka Šarika rehabilitācija varētu ilgt pusgadu. Apmēram tikpat ilgā laikā varētu arī atrisināties tiesvedība pret viņa bijušo saimnieci.
