Nesen viņa kā Latvijas sieviešu šaha izlases līdere un vadītāja piedalījās Pasaules šaha olimpiādē. Tur viņa kļuva par vienīgo, kas uzvarēja pasaules ranga līderi Jifaņu Hou no Ķīnas. „No uzvaras pasaules čempionātā lielākais ieguvums bija tas, ka šī uzvara izskanēja visā pasaulē. Latvijas vārds izskanēja. Veiksmīgi ir tas, ka es esmu ne tikai šahiste, bet arī politiķe, un daudziem cilvēkiem šī kombinācija šķiet ļoti interesanta,” atzīst Reizniece-Ozola.
Latvijas šahistes kopvērtējumā palika 47.vietā, savukārt šahisti – 17.vietā.
Reizniece-Ozola šahā jau ir sen. Savulaik vairākas reizes kļuvusi par Eiropas šaha junioru čempioni.
Šobrīd, kad viņa ir politikā, sportiskā forma tiek uzturēta gan pie šaha galdiņa, gan citās fiziskās aktivitātes, kas palīdz šahā.
Proti, no septembra līdz maijam viņa vienu vai divas nedēļas nogales mēnesī pavada Vācijā, kur piedalās klubu turnīros šahā. Taču sportisko tonusu palīdz noturēt riteņbraukšana. „Man patīk, ka tu esi noguris un tev ir sārti vaigi, un endorfīni ir izdalījušies,” viņa saka.
Lai arī šahs ir sēdoša nodarbe, kam it kā fizisko noturību nevajadzētu, Reizniece-Ozola apgalvo pretējo.
Parasti šaha partija ilgst četras stundas, taču, ja nav labas fiziskās formas, tad kādā trešajā stundā „smadzenes atsaka” un liek pieļaut kļūdas.
Reizniecei-Ozolai personīgi ilgākā partija bijusi 7,5 stundas gara.
Vēl viens veids, kā sevi noskaņot cīņai, ir rituāls. Pirms katras partijas viņa 15 reizes atspiežas un mazliet aprunājas ar šaha figūrām.
„Tā ir maza meditācija, kas palīdz noskaņoties un atslēgties no pārējā,” norāda Reizniece-Ozola. „Svarīgi ir arī redzēt Latvijas karogu,” viņa piezīmē.
Ministre ir pārliecināta, ka sportā trenētais asais prāts palīdzējis ielauzties politikā, jo abās nozarēs ir jāparedz daži gājieni uz priekšu. Šahs māca arī nepadoties. „Šahs ir cīņa – ļoti interesanta un stratēģiska cīņa,” viņa secina.
