Jau agri no rīta Bekšu tautas nama zālē sākas liela rosība - cilvēki it nemaz nav apjukuši un lielā ātrumā piepilda līdzi paņemtos maisus un somas. Kādam humānā palīdzība ļauj atrast saimniecībā noderīgas lietas, bet citi grābj visu, kas pagadījies pa rokai.
Bekšu ciema iedzīvotāja Eļa stāsta, ka šoreiz paņēmusi kastītes (lai sasaldētu ogas), groziņus, spainīšus, kaut ko no apaviem arī. „Te var sīpolus, ķiplokus glabāt. To, ko mums vajag! To, ko mums nevajag, mēs neņēmām,” saka Eļa.
Bekšu ciema iedzīvotāja Marija savukārt paņēmusi vējjakas, bērnam apavus. „Lielākoties drēbes ņēmām, jo tās nonēsājas. Varētu vairāk zābakus ziemas pieaugušajiem,” pauž Marija.
Daļa palīdzības lūdzēju ir nākuši kājām vai atbraukuši ar velosipēdiem un apgalvo, ka darba meklējumos traucē ģimenes apstākļi, bet citiem droši vien dzīves ceļi bijuši veiksmīgāki, jo pārbāztie maisi tiek iekrauti automašīnās.
Zviedrijas labdarības akcijas veidotāja Margarita Rappa atzīst, ka pēc palīdzības nāk dažādi cilvēki, arī alkoholiķi.
Trešajā dienā, kad mēs dalām mēbeles, tad ir briesmīgi, jo cilvēki cīnās,” saka Rappa.
Margaritai Rapšai iespēja palīdzēt rada prieku un gandarījumu. Tomēr ir skumji, ka pēc palīdzības vēršas arī tie, kas nav to pelnījuši vai nav spējuši sagaidīt savu kārtu.
Ozolaines pagasta iedzīvotāju konsultatīvās padomes pārstāve Antoņina Dzene uzskata, ka domstarpības būs vienmēr.
Viņi gribētu katru reizi - kā atbrauc, tā saņemt palīdzību. Mums ir vairāk nekā 2000 iedzīvotāju,” norāda Dzene, skaidrojot izveidoto pieraksta sistēmu.
Bekšu ciema iedzīvotāja Žanna stāsta, ka gribēja vismaz reizi dzīvē atnākt pēc mēbelēm. „Bet viņš man saka: ejiet turp un sarunājiet. Drēbes, traukus, vairāk neko tādu es nepaņēmu. Man tā kā vajadzētu mēbeles. Bet mani nepieraksta. Nezinu, kāpēc. Cik es te dzīvoju, ne reizi nepierakstīja uz mēbelēm,” stāsta Žanna
Zviedrijas palīdzību Bekšu ciema iedzīvotāji saņemt varēs vēl divas dienas.
